Falling For You | LV

Chapter 17

Sirdspuksts.

Kas notiek?

Sirdspuksts.

Kāpēc Tu puksti tik strauji?

Sirdspukstssirdspukstssirdspukstssirdspuksts

Help.

-"Kāpēc klusē?"- Martins pēkšņi ierunājās.

-"Mums nav par ko runāt, tāpēc klusēju."- es teicu pretī.

Mana sirds pukstēja arvien straujāk, straujāk un straujāk.

Viņš savu vienu roku joprojām turēja atstutētu pret galda malu, bet ar otru roku viņš pēkšņi apķēra manu vidukli un pievilka sev tuvāk.

-"Ko Tu dari?"- es viņam jautāju.

Klusums.

Es skatījos viņa acīs un cerēju, ka viņš mani atlaidīs, bet tas nenotika.

Viņš mani pievilka vēl tuvāk un tuvāk sev klāt. Ciešāk un ciešāk sev klāt.

Es jutu, kā viņa elpa tiek uz manas ādas.

Starp mums bija praktiski nekas.

Maza starpiņa.

Maza...

Faking....

STARPIŅA.

Mēs skatījāmies viens otra acīs.

Viņš ievilka elpu un, to neizlaižot, mani noskūpstīja.

Kāpēc es neko nedaru?

Skūpsts turpinās, turpinās un turpinās.

Tas kļūst kaislīgs, vēl kaislīgāks.

Es ātri ievilku elpu un skūpsts turpinājās.

Mani pirksti gāja cauri viņa matiem.

Viņš turēja mani vēl ciešāk, vēl stiprāk.

Viņš paslidināja roku nedaudz zemāk.....

pie dibena.

-"Beidz!"- es teicu.

-"Liec man mieru!"- es nobļāvos.

Es viņu pagrūdu, nokāpu no galda un ātri lidoju ārā no tās vannasistabas.

Es skrēju līdz trepēm un tad mierīgi pa tām nogāju.

-"Man jāiet. Paldies, par saucamo "tusiņu", Karl. Attā, draugi!"- es teicu, paķerot mugursomu.

Es uzmetu mugursomu uz muguras un ātri lidoju uz māju.

Kas ar mani notiek?

Kāds var man to pateikt?

Hate this all.

-"Ugh."- es noteicu.

Es sāku iet vēl ātrāk nekā pirms tam.

Pie manis piebrauca mašīna.

-"Karlīn, apstājies!"- kāds bļāva.

Es pagriezos un ieraudzīju Martinu izkāpjam no mašīnas.

-"Es Tev neteicu, lai liec mani mierā?"- es gāju viņam tuvāk, bļaujot.

-"Liec mani mierā!"- es bļāvu.

-"'Karlīn, nomierinies!"- viņš man teica.

-"Nomierinies? Zini, ko... ej pats nomierinies un liec mani vienreiz mierā!"- to pasakot, es sāku iet uz priekšu.

-"Kāpēc Tu taisi šo drāmu?"- viņš man pajautāja.

-"Drāmu?"- es viņam pajautāju, apstājoties.

-"Tu laikam galīgi nesaproti. Es nevēlos neko no šī visa. Tev tas nepielec?"- es bļāvu un...

meloju.

Viņš pienāca man tuvāk.

-"Labi."- viņš, to pasakot, iekāpa mašīnā un aizbrauca.

Paga?

Tu tagad nopietni?

Viņš aizbrauca bez faking paskaidrojuma un savas runas?

What the fuck?

Ugh.

Kad es beidzot tikšu vaļā no šī visa?

Ieejot mājās, es sasveicinājos ar tēti un devos uz savu istabu.

Ielecu gultā un skatījos griestos.

Kas notiek ar mani?

Kāpēc es esmu tik bailīga?

Man ir bail atkal kādam uzticēties un kādā iemīlēties.

Es nevēlos, lai mani atkal sāpina, lai es atkal tiktu izmantota.

Gar manu vaigu nopilēja viena asara, tad otra.

Es ieķēros spilvenā un raudāju.

Izraudāju visu, kas nāca ārā.

-"Karlīn, Tev viesis!"- tētis no lejas teica.

-"Nāku!"- es teicu, slaukot asaras.

Es ātri piegāju pie spoguļa, lai apskatītos kāda ir mana seja un, tad devos lejā.

Noejot lejā, manīju, ka viesim kājās ir augstpapēžu kurpes un tas lika saprast, ka tas viesis ir sieviete.

______

Piedodiet, ka ilgi nav daļas. Sākoties jūlijam, man sākās darbs un tagad nometne.

Bet centīšos ielikt kaut kad drīzumā atkal jaunu daļu.

❤️❤️❤️