Falling For You | LV

Chapter 3

-"Tu zini, kas viņš bija?"- Ana skaļi runādama, jautāja caur telefonu.

-"Es Tev jau vienreiz teicu, ka nezinu. Likās kaut kur redzēts, bet galīgi nevaru atcerēties."- es atbildēju -"tiksies rīt skolā, baii."- es teicu, atvadoties.

-"Baii."- Ana teica, atvadoties.

-"Kur gan es viņu esmu redzējusi?"- es teicu, skaļi domājot.

Varbūt ka sporta zālē, bet nē... es to atcerētos.

• Nākamā diena - skola •

-"Es dzirdēju, ka šodien ieradīsies kaut kādi bagātnieki."- teica viena meitene, kura stāstīja citiem.

Es to ignorēju un devos pie Anastasijas.

-"Dzirdēji baumas?"- Ana man jautāja.

-"Tās, ka ieradīšoties kaut kādi bagātnieki un tagad gāzīs visu skolu riņķī?"- es jautāju.

-"Jā, bet tie nav vienkārši bagātnieki. Tie, kas ieradīsies ir dvīņi. Viņi ir slavenā Edvarda Evansa bērni."- Ana teica.

-"Tā oligarha Edvarda Evansa?"- es jautāju.

Ana pamāja ar galvu.

-"Nu ir čau..."- es pie sevis nomurmināju.

-"Es tūlīt atgriezīšos."- to pasakot, es devos uz tualeti.

-"Nomierinies, viņi Tevi tāpat nepazīst.."- es pie sevis atkal klusi nomurmināju.

Edvards Evans ir tas oligarhs ar kuru ir kopā mana mamma.

Nē...viņa nav mana mamma.

Viņa ir sieviete, kura deva man dzīvību un pēc tam pameta.

Cik zinu, viņas bērnus sauc Sofija un Henrijs.

Vārds Sofija izklausās no vienas puses mīļš, bet no otras puses iedomīgs.

-"Tu to varēsi."- es sev noteicu.

Es nopūtos un devos atpakaļ pie Anas.

-"Ejam uz klasi?"- es viņai jautāju.

Ana pamāja.

-"Labdien, skolēni. Šodien, Jums, stundas vadīs 11.klasnieki un Jums klasē ir arī divi jauni skolēni."- teica skolotāja un tajā brīdī pa klases durvīm ienāca viņi.

Pēc dvīņiem viņi galīgi neizskatījās, bet pēc izlutinātiem gan izskatījās.

-"Šie ir Henrijs un Sofija Evansi."- skolotāja teica.

Viņi abi apsēdās un tad turpinājās stunda.

Jūs tagad prātojat, kāpēc viņi ir ar mani vienā klasē, jo nu viņi ir gadu jaunāki - es paliku bērnudārzā gadu ilgāk.

-"Sveicināti, devītie!"- teica meitene, kura ienāca klasē.

Aiz viņas sekoja bars vēl citu skolēnu.

-"Šodien, Jums, pie mums būs trīs stundas. Pirmo stundu vadīšu es - Klāra - un mans klasesbiedrs Stīvs."- Klāra teica, slēdzot datoru.

Es pēc neilga laika jutu, ka kāds uz mani nemitīgi skatās.

Skatījos apkārt, bet neredzēju nevienu, kas uz mani tik ilgi skatītos.

Nonācu pie tā vienpadsmito klašu bara un ieraudzīju atkal to puisi, kas vakar man gandrīz vai sabeidza nervus.

Es atgriezos pie stundas un visu laiku centos koncentrēties, bet man galīgi nesanāca.

Kā vispār var koncentrēties, ja uz Tevi visu laiku skatās kāds puisis?

Mani izglāba zvans, bet tāpat vēl divas stundas viņi būs "skolotāji".