Sāka skanēt modinātājs un es ar platu smaidu atvēru acis. Piecēlos un ieskrēju vieglā vēsā dušā. Melnos matus viegli iecirtoju ar lokšķērēm. Izvilku no skapja vakar nopirkto jauno melno kleitiņu un melnas laiviņas. Uzklāju skropstu tušu un azliet lūpu spīduma. Nogāju lejā. Tur man pretī ar skaisto smaidu gāja pretī 'mamma' un cieši mani apskāva.
-Labrīt Mēnesstariņ!
-Labrīt m... mm... mammu!
Viņai acīs sariesās asaras. Es jutu kā manas acis paliek mitras. Mēs abas apskāvāmies un raudājām. Es nezinu kas tās bija par emocijām. Kopā nogājam lejā uz virtuvi.
-Ko tu gribēsi?
-Kafiju. Ēst negribās...
Viņa man pasniedza lielu krūzi melnuas kafijas. Es pasniedzos pēc ābola kas stāvēja šķīvī pilnā ar augļiem.
Kad biju gatava, es paņēmu somu un gāju ārā. 'Mamma' mani aizveda ar mašīnu. Es trīskārt pateicos un izkāpu. Nostājos pie skolas durvīm. Notrīcēju un devos iekšā. Pagāja vesela mūžība līdz beidzot atradu direktora kabinetu. Trīs reizes dziļi ieelpju un pieklauvēju pie durvīm.
-Uzgaidiet!
Balss izklausijās jauka. Mazliet atslābinājos. Paņēmu vakar nopirkto IPhone un ieskatijos tajā. Vēl man ir gandrīz stunda līdz stundu sākumam. Pēkšņi gaiteņa galā parādijās kāds siluets. Es savācu visu sevi un stāvēju mierīgi. Tas bija čalis. Viņam bija kastaņbrūni mati un iesauļota āda. Viņa forma izskatijās perfekti. Kad viņš bija pienācis pietiekami tuvu, es ieradziju viņa acis. Tās bija tik neparastas gaišas un skaistas. Zaļas. Bet tik dīvainas... skaistas. Es klusi noelsos. Pēc īsa mirkļa sapratu, ka viņš man stāv priekšā, ļoti tuvu.
-Heyyyy tu esi jauniņā?
Viņa balss skanēja tik perfekti... skaisti... apburoši...
-Jā.
Viņš pasmīnēja.
-Skaidrs.
Viņš man skatijās tieši acīs ar jauku smīnu. Tas ilga kādas 5 minūtes. Es biju hipnotizēta viņa acīs. Līdz direktors sauca
-Iekšā!
Es novērsos, ieliku tekefonu, izņēmu dokumentus un gāju iekšā. Viņš tikai pasmīnēja un devās prom. Ar Direktoru izrunājām visas lietas, man iedeva stundu sarakstu un šo to pastāstija par stundām. Tad pie durvīm pieklauvēja un ienāca meitene. Viņai bija gaiši brūni mati, kas sniedzās kādus 10 cm pāri pleciem, isauļota āda un brūnas acis.
-Tieši laikā! Līna, lūdzu parādi kur ir pirmā stunda. Klāra, tā būs tava klasesbiedrene.
Es pasmaidiju un piecēlos. Meitene ar ļoti platu smaidu atvēra durvis un mēs kopā izgajām ārā.
-Mēs būsim vienā klasē! Esmu tik priecīga, ka beidzot ir kāda jauna meitene! Pag, vispirms- skapīši.
Mēs aizgājām pie skapīšiem un es ieliku mantas. Šī skola bija plaša un skaista. Es ar Līnu aizrunājos par skolas dzīvi, tapēc mazliet nokavējām. Iegājām iekšā klasē un Līna skaļi nobēra
-Atvainojiet, Piedodiet, mēs mazliet nokavējām stundu, bet mums ir jauna klasesbiedrene.
Skolotāja bija ļoti gara auguma un izskatijās ļoti trausla. Viņai bija gari blondi mati un pelēkas acis. Viņas balss bija mīļa un klusa.
-ļoti jauki, tad lūdzu, kā sauc jauno klasesbiedreni?
-Mani sauc Klāra.
-Pastāsti lūdzu par sevi!
-Eeēeee... Es esmu no Latvijas...eee... bērnunama... eeeemmm... es vakar šet sāku dzīvot... un... eeee...
-Nesatraucies. Labi, klases biedri tevi iepazīs tuvāk. Sameklē brīvu vietiņu.
Nekur nebija brīvas vietas... tikai viena. Aizmugurē. Blakus tam čalim kuru es satiku pie direktora kabineta. Lēnām un klusi nācu uz tukšās vietas pusi. Viņš atkal pasmīnēja un nenolaida acis no manis. Jutu kā nosarkstu. Apsēdos un izvilku grāmatas. Šādi pagāja visas stundas. Kad viss beidzās, es skrēju pieteikties baleta nodarbībām. Viņas bija pirmdienas vakarā un sestdienās. Par vijoli vēl padomāšu,jo to spēlēju jau pati. Es piegāju pie skapīšiem un krāmēju somu. Te pēkšņi kāds mani saķēra aiz vidukļa. Es strauji salēcos un pagriezos. Tas bija tas čalis.
-Sveika. Kā pirmā skolas diena?
-Tā neko...Kāds ir tavs vārds?
-Dans. Khm.
Viņš skatijās man cieši acīs. Es atbīdijos nost, lai viņš nsturētu rokas pie vidukļa. Pēkšņi gaiteņa galā atskanēja spiedziens. Skrēja kautkāda meitene ar krāsotiem dzeltenīgiem matiem, solārija ādu un modeles ķermeni. Viņai bija īsi šorti un kroptops. Viņa ar augstām augstpapēźu kurpēm pieskrēja pie mums un skaļi brēca
-KAS TE NOTIEK?! TU ESI TĀ JAUNIŅĀ JA? OMG KĀDA KUCEEEEE!!!
Es nesaprotoši pacēlu vienu uzaci
-KAPĒC TU PIESKARIES VIŅAM?!! VIŅŠ IR MANS! ES TE ESMU SKOLAS PERFEKTĀKĀ! VĀC ROKAS NOST NO DANA! OIII BĀRENE! HAHAHA TEV NAV VECĀKU! HAHAHHAAHAH NEBŪS PIE KĀ PARAUDĀT!!
Dans aiz dusmām trīcēja un sāka skaļi brēkt uz bļaujošo meiteni
-KO TEV VAJAG?! ES NEESMU TAVS PUISIS! NEKAD NEESMU BIJIS! BĻĀVIENS, CIK LIELA KUCE TU VARI BŪT? VIŅA MAN NEPIESKRAS, ES VIŅAI PIESKAROS, UN JA VIŅA IR BĀRENE, TEV NAV TIESĪBU PAR VIŅU RĒKT UN KAUT KO TEIKT!!
-Beyb, ko tu tagad man brauc augumā? ES AR TEVI PĀRGULĒJU! MĒS ESAM KOPĀ!
-MĒS NEKAD NEESAM PĀRGULĒJUŠI, TU MANI AR KĀDU CITU SAJAUCI! VĀCIES ĀTRI NO MANĀM ACĪM KUCE!
-Ak tā? Man tāpat tevi nevajag. Tu mani neitekmē. Esmu perfekta tāpat.
Kad viņa augstprātīgi aizslāja prom, Dans pagriezās pret mani un ar smīnu teica
-Ja viņa kautko tev brauc augumā, neklausies, tas ir galīgākais bullshit.
-Labi...
Es paņēmu somu un izslraucos ārā. Lēnām gāju uz mājām. Jutos dīvaini. Šī diena bija savāda.
