Šodien bija brīviena. Mazliet dīvaini, bet uz skolu aizgāju pēdējā nedēļas dienā. Piektdienā. Bet tā sanāca. Es jau kādu pusotru stundu gulšņāju un domāju par vakardienu. Nevar būt, ka jau pirmajā dienā saķeros čalī. Galugalā es viņu nepazīstu. Un kas bija tā dīvainā, ķērcošā meitene? Un vispār- KURŠ PIE VELNA PĀRGUĻ 15 GADOS? Ir jau dzirdēti gadījumi, bet... tas nav takā mazliet par ātru?
Manas domas pārtrauca klaudziens pie durvīm. Es ātri piecēlos, ieskrèju dušā un uzrāvu parastas mājas drēbes. Matus izķemmēju un sataisiju astē. Ātri noskrēju lejā. Ēdamzālē mani gaidija 'Mamma'.
-Labrīt! Kas šodien padomā?
-Labrīt. Eeee man četros trenniņš. Kur 'Tētis'?
-Viņš aizbrauca uz darbu. Viņam darbs visas dienas. Es arī drīz braukšu. Kāds trenniņš?
- Es vakar pieteicos baleta trenniņam. Tu sarunāji ar savu māsu? Drīkst šodien tīrīt māju? Lūuuuuudzu!
-Protams,ja gribi. Jā sarunāju, tas bija grūti, bet nu...
Viņa ieskatijās pulkstenī kas viņai bija uz rokas un perfekti piestāvēja pie tumšzilās kleitas.
-ĀRPRĀTS! Labi, man jāskrien, čau!
Viņa man atstāja buču uz pieres un aizskrēja. Es nobļāvu- Lai vecas! Ātri izdzēru kafiju, paķēru lupatu un skrēju apslaucīt visus plauktiņus un stūrīšus. Kad pēc veselas mūžības to biju izdarijusi, paņēmu putekļu sūcēju un staigāju pa visu māju un sūcu. Ieskatijos pulkstenī:Ak Šausmas! Es jau šo daru 5 stundas! Paātrināju tempu. Tad ņēmu mazgāt grīdas. Kad sāku mazgāt koridori, pie durvīm atakanēja zvans. Es piecēlos, notraucu putekļus no sevis, un atveru durvis. Tur stāvēja Dans. Es noraustijos un tad paliku stāvam ar ieplestām acīm (man ir dīvaini refleksi, nezinu no kā)
-Hey!
Viņš apķēra mani un samīļoja. Paskatijās uz grīdu kur bija spainis ar ziepjūdeni, birsti, lupatu un slotu. Viņš iesmējās un ar smīnu teica
-Skats kā pelndrušķītei. Tu baigi tīrīga esi?
-... acīm redzot... ko tu te dari? KĀ TU VISPĀR ZINI KUR ES DZĪVOJU?!
Eams iebļāvos pa visu māju, un tad vārgi nočukstēju- Man ir bail.
Mana balss pēkšņi bija aizsmakusi un klusa.
-Oowowoww. Viss chilliņā! Nomierinies! Nebaidies! Viss ir labi! Tavu adresi atradu direktora random dokumentā. Viņam bija izkritis. Neeuztraucies, pēctam atdevu viņam. Un tur bija arī tavs numurs.
- Tev to baigi vajag?
Viņš tikai iesmējās un teica
-Ielaidīsi?
-aaa jā, eee, protams, nāc iekšā. Mēs izstaigājām visu māju un uztaisijām sev kafiju un gājām uz manu istabu. Mēs viens otram izstāstijām tā teikt savus dzīves stāstus. Es mazliet apraudājos, un tad mēs abi sākām skaļi smieties par Dana reakciju. Un tad es paskatijos pulkstenī: drīz būs 1. Baleta treniņš.
-Bļāviens!!! Dan, man drīz jr trenniņš.
-Es atnākšu līdzi.
-nē, netērē laiku, tiešām nevajag.
-Bet es gribu. Ar mani nav vērts strīdēties.
Es tikai noboliju acis un ātri noskeēju lejā un savācu birstes un spaini ko biju atstājusi lejā. Kad uzskrēju augšā, es ātri izvēlējos drēbes un teicu
-pagaidi piecas minūtes. Tūlīt būšu.
Es ātri ieskrēju vannasistabā un aizkrampēju durvis. Ieskrēju vēsā dušā, pectam sataisiju matus copē un uzvilku melnus legingus un sporta melno kreklu. Ātri uzvilku kedas, un iznācu ārā. Dans bija iegūlies manā gultā un sapņaini lūkojās jau krēslojošajās debesīs. Ātri izvilku somu un ieliku tur puantes un melnus trenniņa svārciņus.
-Čali, mosties, ejam!
Viņš piecēlās, iesmējās paraustija uzacis un teica
-Izskatās tik seksīgi!
Jutu kā mani vaigi sakarst. Es paķēru viņu aiz rokas izrāvu no gultas un smejoties teicu
-mums jāsteidzas. Skrienam! Mēs izskrējām no mājas un skrējām uz sporta zāli kur notika visi baleta trenniņi. Es ieskrēju iekšā un sasveicinājos ar jauno trenneri. Viņa mīļi pamāja un norādija un Danu
-kas ir viņš?
-eeee viņš atnāca paskatīties. Drīkst?
-Bet protams! Tā rekur ir zāle, tur ir krēsli,ej jau sēdi. Es ātri ieskrēju ģērptuvē uzvilku puantes un melnos svārciņus. Visur bija meitenes ar dzeltenīgi blondiem matiem un nosauļotām ādām. Viņām gan viss bija balts vai rozā. Es sajutos mazliet neērti visa melnā, un tik atšķirīga. Man palika kauns par manu marmora balto ādu. Meitene kas man stāvēja blakus, paskatijās uz mani un jauki uzsmaidija.
-Tu esi tā jauniņā?
-Laikam jau.
-Super! Kā tevi sauc? No kurienes esi?
-Klāra. Es esmu no Latvijas.
-ooooooo! Super!
Pēkšņi trenere sauca
-Meitenes!
Un visas teciņus aizskrēja uz zāli. Es mierīgi aizgāju. Trenere jauki smaidot paņēma mani aiz rokas un nostādija pašā priekšā.
-Tātad, meitenes, šī ir Klāra, viņa ir no Latvijas. Es lūdzu respektu, pret to, ka viņa ir no bērnu nama. Un tā jauki sanācis- mēs trenējamies izrādei- Melnais gulbis. Viņa ir trenejusies daudzus gadus, paskatīsimies, varbūt viņa ir kandidāte uz šo lomu. Lūdzu gar spoguļiem stienīši, iesiltamies! Mēs gājām uz stiepām špagatu. Es klusi izstaipiju visus muskuļus, bet pēkšņi baigi iesāpējās vēnā. Es saviebos, bet neizdvesu ne skaņas.
Mums rādija atkārtošanas kustības, kuras es zināju no galvas. Un tad trennere smaidot teica
-Šai mūzikai ir divas versijas. Nu dejai pareizāk sakot. Klāra māk abas versijas. Klāra, var tevi palūgt, nākt priekšā un nodejot otru versiju?
Man bija ļoti bail. Es paskatijos uz Danu. Viņš piemiedz ar aci. Man sagriezās vēders. Lēnām gāju priekšā. Trenere ieslēdza mūziku. Es sāku dejot. Es tik ļoti iegromu dejā, ka vairs neredzēju neko. Dzirdēju tikai dažus izdvesienus "woww" un jutu sāpes vēnā. Pēkšņi trenere iebļāvās
-KAS TEV AR ROKU?
Tieši tad beidzās mūzika,en nobeidzu un tad paskatijos uz roku. Viņa visa bija asinīs. Uz zemes bija daži asins pilieni. Trenere un Dans piesteidzās klāt. Man bija dziļš griezums. No kā? Ātri aizskrējam pie medmāsiņas, un man apsaitēja roku. No kātas bija? Kad atnācu atpakaļ, ātri aplūkoju stieņus kur stiepos. Itkā nekādu asumu nav. Atmetu par to domu, un turpināju treniņu.
Kad treniņš bija beidzies, ātri uzvilku kedas un skrēju ārā. Pie durvīm Dans mani pārtvēra.
-Kas notika?
-Kas?
-Ar roku.
-Es nezinu. Patiesību sakot, man pilnīgi vienalga.
-Klāra, tu vispār redzēji cik tev bija dziļi iegriests? Un tu dejoji superīgi.
-Man tādi griezumi neuztrauc. Neesmu no tām kas raudās. Šādi man ir bijuši daudz. Viss tak labi. Liecies mierā.
-Nu labi. Bet tas kā tu dejoji... vienkārši... ahhhhhh.
Es pacēlu vienu uzaci un skatijos nopietni uz Danu.
Šādi mēs nostāvējām 5 minūtes,līdz man sanāca smiekli
-Hahahhaha tev nesanāk noturēties! Pret mani nopietna seja uz ilgu laiku neiedarbojas.
Dans ar smīnu sejā paziņoja.
-Tiešām? Pag.
Es atkal sataisiju nopietnu seju un skatijos viņam tieši acīs. Šoreiz tas bija daudz daudz ilgāk. Un šoreiz nenoturējās viņš. Viņš nevarēja man ilgi noskatīties acīs. Visu laku novērsās un smaidija. Tā tas turpinājās kādas 20 minūtes. Es beidzot novērsos un ieskatjos pulkstenī. 21.09.
-Eeeeeee es domāju, man jāiet.
Es nočukstēju. Viņš ar skumju saktienu pielāgojās maniem čukstiem
-Kapēc? Vēl nav vēls.
-Es zinu. Es gribu pabūt vienatnē.
-Kāpēc?
-Man sāp. 21.09 ir ļoti sāpīgs laiks.
-Pag... ko?
-Tad nomira mana mamma.
Man sariesās asaras. Es nekaunējos raudāt. Ja man sāp, es par spīti visam raudu. Es tikai skatijos tālumā un no manām acīm tecēja asaru straumes.
Dans skumji skatijās. Viņš izstiepa rokas, bet es atkāpos atpakaļ. Es palūkojos viņa acīs. Viņam bija stiklainas acis. Viņam acīs bija asaras. Es apsēdos turpat uz trotoāra un raudāju. Man galvā skanēja viens teikums: Es tevi mīlu,manu mēnesstariņ.
To teica mana mamma pirms nāves. Es nomierinājos, noslauciju asaras, un piecēlos kājās. Notraucu no dibena un kājām akmentiņus un pārējos gružus no trotuāra. Es atavadijos no Dana, un pieprasiju iet mājās viena.
Kad pārnācu, 'mammas' mašīna jau bija klāt. Ieskrēju iekšā un samīļoju 'vecākus'
-Čau! Nu kā pirmais treniņš?
-Super! Tikai sagriezos. To neņem vērā. Uztaisīt vakariņas?
-Tās jau ir gatavas.
Es uzsmaidiju un uzskrēju augšā. Ātri noģērbos un jau nomazgājos. Atļavos šoreiz tēlot mazo bērnu,kā filmās un nošļūcu pa trepju lenteri. Un tieši ienāca 'Tētis'. Es nolecu nost, nokaunējos un sāku atvainoties. 'Tētis tikai pasmējās un teica
-nekas, to tu vari darīt. Tikai nenokrīti!
Mēs abi pasmējāmies un kopā gājām uz ēdamzāli.
Kad sākām ēst, 'mamma' un 'tētis'svinīgi paziņoja
-Mēs nākamēnes braucam darba darīšanās. Tas būs arī kā ceļojums. Jā uz visu mēnesi. Bet māja nebūs pilnībā tukša, jo te tak ir tie saucamie kaimiņi. Tiksi galā?
-Bet protams! Tak cik ilgi dzīvoju viena... nu pēc... pēc...
-Sapratu. Nu labi.
Mēs izrunājām visu par manu dzīvošanu nākošmēnes. Godigi sakot, to ļoti ļoti gaidu. Gribu pamēģināt uzslēgt mūziku uz visskaļāko un skriet pa māju.
Nākošo dienu, tātad svētdienu, pavadiju staigājot pa pilsētu. Es izstaigāju mazas kafejnīciņas, dažus veikaliņus un pilsētu. Sāk kļūt mazliet vēss. Mazliet. Ir rudens, bet šet, nav kā Latvijā.
