Tajā naktī es skrēju ārā. Ir sācies ziemas brīvlaiks. Es skrēju pa ielām un laimē raudāju. Visur spīdēja gaismiņas un eglītes, skanēja klusas ziemassvētku dziesmas. Es dejoju un krita vieglas skaistas pārslas.
Es mīlēju šo laiku. Es skrēju pat neskatīdamās. Un uzskrēju kautkam virsū. Nokritu zemē, un domāju palikt tur pat, bet drīz vien sajutu aukstumu un ātri pieslējos kājās.
Man priekšā stāvēja Kriss galīgi kaulains un izbadējies. Viņa mati bija izspūruši un āda zili bāla. Zem acīm slējās violeti loki.
-Ak, Dievs, Kriss, kas ar tevi noticies?!
Viņš vārgi paskatijās uz mani, un viņa ceļi sāka trīcēt.
Ak Dievs, viņa kājas bija tievākas par manām. Tās izskatijās ērmīgi kaulainas. Es ieskatijos viņa acīs. Tās bija skumju pilnas.
- KRISS, TEV VISS KĀRTĪBĀ?
Viņš vārgā, klusā, drebošā balsī noteica
-Man... ir vēl mēnesis laika... lai dzīvotu.
-KO?! Nē... Kriss...
-Jā. Es nezinu kā, bet man ir anoreksija. Mani uz laiku iespundēja slimnīcā, bet bez manākumiem. Man ir tikai mēnesis laika...
-nē...
Es nočukstēju un pieliku rokas priekšā mutei. Es sāku trīcēt un man acīs sariesās asaras.
Viņš bija pelnijis dzīvot...
-Nāc, ejam uz manām mājām. Kapēc tu naktī blandies apkārt?
-es izbaudu pēdējos brīžus.
Es apliku viņam roku ap vidukli un otru ap plecu lai palīdzētu iet. Viņa zirnekļa kājiņas drebēdamas lēnām kustējās uz priekšu. Nē... nē... nē... viņš bija pelnijis dzīvot... viņš bija to pelnijis...
Iegājām manās mājās un es viņu apsēdināju uz pufīga krēsla blakus kamīnam. Žigli uzvāriju tēju, cerēdama, ka to viņš varēs iedzert.
Kad Kriss bija sasilis, un vēlējās novilkt mēteli, es viņam palīdzēju. Man atkal acīs sariesās asaras skatoties uz viņa kaulaino ķermeni. Tas bija tik tievs, ne miņas no muskuļotā ķermeņa kas bija viņam bijis, dēļ kura visi trīs nonācām slimnīcā.
Mēs iekārtojāmies pufīgajā krēslā viens otram blakus un skatijāmies kamīna ugunīs.
Es klusu sāku dungot 'es atnācu uguntiņu ar basāmi kājiņām. Ūdentiņis, akmentiņis, tie dzīvo saules mūžu. Dzīvoš ilgi, ne tik ilgi, saules mūžu nedzīvošu...'
-Klāra?
Viņa drebošā balss mani uzrunāja.
-Tu man patīc. Piedod par pagātni...
Viņš vārgi lūkojās sārtajās liesmās. Es viņu apķēru ar rokām, samīļoju un nočukstēju
-Nevaru nepiedot.
Viņš sameklēja manas acis un cik vien cieši vēl spēja, tajās lūkojās. Manas acis kļuva kārtējo reizi mitras. Saspiedu viņu cik vien cieši vēl spēju un uzliku galvu uz viņa pleca. Viņš savu uz manas galvas. Es jutu viņa sirdspukstus. Tie bija vārgi un lēni.
Man palika bail. Es uzspiedu buču uz Krisa vaiga un pieglaudos. Viņa sirdspuksti kļuva arvien lēnāki un klusāki. Nē...
Es sāku drebēt un no manām acīm lija sāļās asaru straumes. Viņa sirds vairs nepukstēja. tā vairs nepukstēja...
-Kriss...
Es nočukstēju.
-Kriss?
teicu jau skaļāk.
-Nē... lūdzu nē... Kriss, tu biji pelnijis dzīvot.
Viņa plakstiņi nodrebēja un viņš vārgi nočukstēja
-piedod...
Viņa bālā galva iekrita mīkstajā atzveltnē un tur arī palika...
Es raudot skatijos viņa nekustīgajā sejā. Pieliku ausi pie viņa krūtīm. Tās bija nekustīgas, un klusas. Viņa sirds vairs nekustējās un elpa vairs nedeva savu ritmu.
Es raudāju un nespēju apstāties. Viss ko es izdvesu bija
-Tu biji pelnijis dzīvot.
♢•♢•♢Pēc 3 nedēļām♢•♢•♢
Es skatijos uz viņa krīta bālo miesu un uzvalkā tērpto ķermeni. Es noglāstiju viņa vaigu. Tas bija ledusauksts. Uz viņa vaiga uzkrita mana kartstā asara. Es salociju apraudāto zīmīti, ko uzrakstiju viņam un ieslidināju viņa kabatā.
Ar smagiem soļiem atgāju nost no zārka. Smagu sirdi noskatijos, kā viņam liek virsū vāku. Lēnām paņēmu puķu pušķi un ērmotā gatā smagiem grūtiem soļiem šļūcu tam pakaļ. Aiz manis palika gara, melna, ērma cilvēku rinda.
Iemetu sauju smilšu. Norāvu vienu ziedu no pušķa un uz tā uzpilēja dažas manas asaras. Piespiedu to pie sirds un iemetu bedrē.
Kapēc tam bija jānotiek?
Kāpēc?
