Es biju atgriezusies no Latvijas, pārlimīga, jutos tā, itkā mana dzīve ir piepildīta ar visu, kas vien iespējams.
Es pateicos Dievam, par to, ka mana dzīve ir tik brīnišķīga, ka esmu laimīgākais cilvēks uz zemes. Es tā jūtos.
Cieši, cieši samīļoju 'mammu' un 'tēti' nespēju beigt viņiem pateikties. Vakar, viesnīcā un lidmašīnā, ar Danu, mēs varētu teikt izsūcām viens otru. Labā nozīmē.
Es izdomāju uzcept vecākiem kūku. Dejoju, un dziedāju kā traka.
Es atvēru plauktu.
BLĪKŠ!
Tunelis. Zeltains tunelis. Skaista dziesma, Dieva balss, mammas balss, Krisa balss. Rozes un lavandas rokās. Gara, skaista, balta kleita. Smiekli, un laime... gaisma paliek arvien, arvien spožāka. Lavandu smarža cērt vai ciet degunu. No vietas, kur ir mana sirds spīd spoža gaisma. Kad pieskaros vārtiem, atveru tos vaļā. Mani neviens nevelk prom. Priekšā stāv mana mamma. Skaistāka kā jebkad. Viņai blakus tētis. Un attālāk Kriss. Es skrienu pie mammas. Soļi šķiet tik viegli, kā es lidotu. Kaklā vairs nav kamola. Uz sirds nav smagums. Jūtos kā enģelis. Jūtos laimīga. Laimīga, ka varbu būt šeit, un taj pat laikā just tos, kas šeit nav. Nav Dana, nav 'vecāku'. Bet es jūtos tā, itkā viņi būtu man blakus. Itkā es viņu nezaudētu. Esmu šeit, vietā, kur jābūt...
♢•♢Dana skatupunkts♢•♢
Klāra jau pusdienu necēla telefonu. Es sapratu, ka kautkas neiet vecajās sliedēs. Ielēcu mašīnā, un ātri braucu uz viņas mājām.
Paraustiju durvis. Aizslēgtas. Es skrēju apkārt mājai un skatijos, vai kāds logs ir vaļā. Nekā. Bet gaisma dega. Virtuvē.
Pieskrēju pie loga paskatīties. Nē. Klāra gulēja uz zemes, asiņaina, ap viņu mētājās lauskas... UN ASINS PEĻŅE!
-NĒ!
Es iebļāvos un sāku dauzīties pa logu. Es izrāvu no bruģa ķieģeli un metu pa logu. Tas izsitās. Par laimi, logs bija pietiekami tālu, lai Klārai netrāpītu.
Iekāpu iekšā un pārbaudiju Klāru. Dieva, dēļ, NĒ! Plaukts bija vaļā, lauskas bija daudz, lielas un nenormāli asas. Es nevarēju saprast, kas tas ir. Viņas galva, rokas, kakls un pat vēders bija sagriezts tik dziļi.
Es paķēru viņas telefonu un zvaniju ārstiem. Tie pēc maza brīža bija kāt. Ātri zvaniju arī Klāras vecākiem. Viņi ieradās tieši laikā.
Ārsti uzcēla viņu uz gultas un aši sasaitēja, sniedza visu, kas nepieciešams.
Es uztraucies staigāju uz priekšu, atpakaļ. Mans ķermenis trīcēja, galva nespēja aptvert notiekošo, acis palika mitras.
Ārsti pēkšņi apklusa, apsēdās un nolieca galvas. Es pieskrēju klāt, un nenomierinājos
-Kas ur noticis? KAS NOTICIS?!
-Izsaku līdzjūtību.
-KO?!
-viņa ir noasiņojusi...
Tas bija tā, itkā kāds man no visa spēka iebelztu ar durvīm pa seju. Ko... nē... nē. Nē. Nē. NĒ!
-NĒ... NĒ NĒ NĒ NĒ NĒĒĒĒEĒĒĒĒE!
Es nokritu uz ceļiem, dauziju zemi un raudāju. Klāras vecāki bija burtiski psihumā.
Kapēc?
.....................................................................
Es skatijos uz viņas krīta bālo, tievo, skaito ķermeni, kas nu bija miris.
Seja bija ledusaiksta. Nē. Es lēju asaras, kā vēl nekad.
Es nometos ceļos,un mani slapināja lietus. Es dauziju rokas pret zemi, un man acīs sitās dubļainās lāses.
M
Es nespēju bez viņas dzīvot. Negribu, nevaru, nespēju.
Kapēc?
Kāpēc tam bija jānotiek? Kapēc?
