Pamodos un ielūkojos logā. Bija vēl tumšs. Paņēmu telefonu un ielūkojos tajā. Ir 6.00. Otrdiena. Pamodināju Danu un ieslīdēju vannasistabā.
Nomazgājos un apģērbos. Uzvilku melnas džinsenes un melnu džemperi ar baltiem putniem. Matus sataisiju copē. Ausīs ieliku mazus kristāliņus. Uzklāju mazliet tušu un lūpu spīdumu.
Izgāju ārā. Dana nav. Noteikti virtuvē. Noskrēju lejā. Protams! Virtuvē.
-Labriiiiiiiiit.
Gari novilku un piegāju pie plauktiņa. Izņēmu savu krūzīti un sameklēju arī Danam. Sāku taisīt kafiju. Un tad es sapratu, ko viņš dara. Viņš cep pankūkas. Kādu brīdi skatijos uz to, kā viņš cenšas apmest pankūku otrādi gaisā, bet tas no malas izskatās smieklīgi. Pankūka nokrīt uz plīts.
-Cik neveikli.
Es iesmējos. Viņš saīcis centās notīrīt pankūku un tad sāka nevaldāmi smieties.
Mēs abi smējāmies kādas 10 minūtes. Kad bijām daudz maz nomietinājušies, atsākām cept pankūkas. Kad tas bija izdarīts, es sāku tīrīt virtuvi. Viņa bija sabārstīta ar miltiem, cukuru, kafiju un visādām pankūku atliekām.
Abi paēdām un uzskrējām augšā. Es sakrāmēju somu un ar Danu devāmiea lejā.
Dans kautko krāmējās pa somu.
-Es jau iešu.
-Labi. Es drīz. Uuu pag kas pirmā stunda?
-Literatūra.
Izkāpu no mašīnas un gāju iekšā. Skola savādi tukša. Ielūkojos pulkstenī- 7.30. Protams, baigi agrs.
Mierīgi devos pie skapīšiem. Un tad mani no visa spēka piespieda pie sienas. Kriss. Ko viņam atkal vajag?
Viņš smagi elpoja un spieda mani stipri pie skapīšiem.
-Sveika.
Kriss smagi nočukstēja. Es jutu kā mani ne līdz galam sadzijušie zilumi sāk ļoti sāpēt.
Es sāku raudāt. Man sāpēja. Es biju piespiesta no visa spēka pie skapīšiem. Man likās, ka tūlīt manas ribas salūzīs un Kriss mani tiešām nospiedīs plakanu.
-Tu... mani... GRIBI NOGALINĀT?!
-Hahah ne.
-TAD BEIDZOT ATLAID MANI!!
-ne.
-SASODĪTS, IDIOT, ATŠUJIES!
-Ne.
Man sāka trūkt elpas un es sāku smilkstēt. Viņš ar roku sāka žņaugt manu kaklu.
Viss. Viss ir cauri.
Tieši tajā mirklī ieskrēja Dans. Viņš pilnā ātrumā tesās virsū Krisam. Viņš nogrūda Krisu mno manis un abi nogāzās zemē. Sākās kautiņš. Smags kliedzošs un sāpīgs.
Es centos atgūt elpu. Man metās melns gar acīm. Es ņēmu no somas ārā ūdeni un sāgu daudz dzert.
Kad biju daudzmaz atjēgusies, ieraudziju, ka nu uz zemes ir asinis.
Es sāku bļaut, lai abi beidz. Pēc laiciņa Dans piecēlās. Kriss palika guļam. Viņš bija zaudējis samaņu. Danam rokas bija asiņainas.
Lai kā es kādu cilvēku ienīstu, es nevaru viņu atstāt kad viņam ir slikti. Es nometos ceļos pie Krisa un mēģināju kautko saglābt ar savu apsaitēto roku.
Es noņēmu marli no savas rokas un sāku apsaitēt viņu. Un tad. Viņa acis vienā zibsnī strauji atvērās un roka pacēlās pret mani. Viņš aiztrieca mani pret sienu.
Tukšs mežšs. Ir tikai dabas skaņas. Es eju pa mīkstajām sūnām. Man ir basas kājas un balta gara linu kleitiņa. Es apsēžos pie melleņu krūmiem un sāku ēst mellenes. Un es redzu garu tuneli. Tas zaigo zeltā. Es dodos un turieni...
