♢•♢Pēc 3 nedēļām♢•♢
Pamodos ar platu smaidu sejā. Tākā esmu pamodusies ļoti agri, un man miegs vispār nenāk, un līdz skolai ir 4 stundas, es lēnām izrāpoju no gultas un sāku staipīties. Izstaipiju visus muskuļus un iegāju siltā dušā. Šoreiz tā bija ilga. Izmazgāju matus un kārtīgi noberzos. Izvilku no skapja melnas apspīlētas džinsenes un melnu zīda blūzīti. Ap kaklu apliku ķēdīti ar dimanta mēnestiņu kas man visu mūžu ir bijis ap kaklu. Melnos matus iecirtoju ar lokšķērēm un sataisiju astē. Uzklāju mazliet tušu. Šodien pārmaiņas pēc uzvilku augstpapēžu zābaciņus. Papēdis tiešām nebija augsts. Normāls. Nogāju lejā, samīļoju 'vecākus', izdzēru kafiju un paķēru divus ābolus. Vienu ieslidināju somā, otru nokodu. Pa ceļam grauzu ābolu un domāju: Pasaule ir tik līdzīga ābolam.
Ābols ir tumši tumši sarkans. Bet kad tu nokodies, tu redzi, cik tas tomēr ir salds, un cik iekšā tas ir balts.
Bet pasaule... Visi raksta un stāsta ziņās tikai to slikto. Lielākā daļa pasauli redz tumšu. Šķiet, ka tur dzīvo tikai monstri. Bet kad tu "Iekodies" savā dzīvē, tu redzi, cik tā tomēr ir salda un gaiša. Vajag tikai iekosties pareizajā vietā. Ne tur kur ir tārps, jeb- dzīves sliktā puse.
Ar šo domu es jau biju pie skolas durvīm. Atvēru un svētlaimē gāju līdz skapīšiem. Uz brīdi ieslīgu savā mazajā melnajā plānotājiņā rakstīdama. Un pēkšņi kāds man uzskrēja virsū. Mēs abi nokritām uz zemes. Tas bija Dans. Viņš bija man uzkritis virsū. Tik līdz viņš ieraudzija, ka tā esmu es, uzreiz noleca nost, un pastiepa roju lai man palīdzētu piecelties, bet es jau cēlos bez viņa palīdzības.
-Atvaino, es tā negribēju, piedod.
-Nekas! Viss labi! Ko tu tik agri skolā?
- eeeee šodien no rīta bija basketbola treniņš.
Tad es pamaniju, ka viņam mugurā ir melna basketbola forma ar baltu skaitli 54. Tātad tas bija viņa numurs. Forma uz viņa iesauļotā sportiskā ķermeņa izskatijās perfekti.
-Aaaaa... aaaaaaa... aaaa. Tu ej basketbolā?
-Yas. Vai tad nevar to pamanīt?
Viņš ar iešķību skatienu paskatijās uz savām rokām un mazliet tās sasprindzināja.
-Protams, ka var! Man likās,ka tu ej futbolā...
-kādreiz gāju. Man labāk basketbols. Es arī spēlēju bungas tā starpcitu.
-Oooo! Forši!
Es plati pasmaidiju. Es sāku mazliet lēkāt no vienas kājas uz otru.
-Kas tad nu? Labs garīgais? Tu tāda neparasti jautra un nemierīga.
-eeeeeeeeeeeeeee... nu nezinu. Varbūt tāpēc, ka mani 'vecāki' pēc nedēļas brauc prom...
-Uz kurieni?
-Uz mēnesi, kautkādās darba darīšanās kas ir arī kā ceļojums. Nu es tak nezinu!
Es sāku smieties. Viņš turpināja smīnēt un skatīties man acīs. Jutu kā nosarkstu. Es novērsos un gāju uz sava skapīša pusi ātri saliku somu un gāju uz stundu. Atstāju Danu gaiteņa galā. Skola bija neparasti tukša. Dzirdēju kā Dans skrien man pakaļ. Un te pēkšņi viņš JAU bija man klāt. Viņš mani piespieda pie sienas, un visas manas grāmatas nokrita zemē. Viņš rokas atbalstija abās pusēs man, tā ka es nevarēju nekur aizbēgt. Viņš man skatijās acīs un čukstēja
-Kāpēc, tad kad es tev skatos acīs tu vienmēr novērsies un ej kautkur prom? Pagājšnedēļ tu mani ignorēji. Kāpēc?
Jā, pagājšnedēļ es viņu ignorēju, jo daudzas meitenes sāka mani ienīst, un tā dīvainā meitene, kas apgalvoja,ka ir gulējusi ar Danu, visām stāstija kautkādas muļķības. Pat Līnai. Un Dans arī pats īpaši ar mani nerunāja. Es neesmu no tām kas uzbāžas.
Es tikai skatijos viņam acīs un neko neteicu.
-Klāra. Tu tač saproti, ka tu... man... ļoti... ehhhhh. Nu... Bļāviens tu esi ļoti skaista un seksīga, vai tas izteica visu?
Es nosarku kā biete.Sāku stulbi smaidīt un novērsos.
Viņš pasmīnēja un ar pirkstu galiem,aiz zoda pavērsa manu seju pret viņu. Viņš pieliecās tik tuvu, ka nu jau es jutu viņa elpu. Tā smaržoja pēc piparmētras. Un es sajutu viņa smaržu. Viņa odekolons ir perfekts. Un viņam viņš perfekti piestāv. Atskanēja zvans, un es ātri novēros, pabīdijos un savācu no grīdas grāmatas. Viņš uzspieda vieglu skūpstu man uz pieres un aizskrēja uz sporta zāli. Man liekas, mans vēders drīz būs miris. Šie bija trakākie taurentiņi vēderā manā mūžā.
Pienāca pusdienu starpbrīdis. Es ar Līnu devos uz ēdamzāli. Viņa nopirka ēdienu, bet es no somas izņēmu ābolu un iekodos tajā.
-Tu neko neēdīsi?
-Negribas.
-Viss kārtībā?
-Jā!
Es sāku plati smaidīt. Līna aizdomīgi paškielēja un turpināja ēst makaronus. Pēkšņi man kāds ar pirkstu galiem ieurbās sānos un mazliet pakutināja. Es salecos un gandrīz iekliedzos pa visu zāli. Dans. Viņš apsēdās man blakus ar pilnu šķīvi ēdiena un vēl vienu papildporciju. Es tik daudz pa 3 dienām neapēstu. Nu, bet ja jau visu dienu nav bijis stundās, bet trenējies basketbola spēlei, tad neko pārmest nevar.
Līna ar ieplestām acīm skatijās uz mums abiem. Īpaši uz to, ka Dana roka ap vijās man ap vidukli. Es āri no nokratiju to nost, un turpināju grauzt gigantisko asinssarkano ābolu.
Līna pa šo laiku ir kļuvusi par man ļoti tuvu draudzeni. Bet es viņai neko par Danu neesmu stāstījusi. Laikam viņa gribēs zināt kas notiek. Pēc laiciņa pašķielēju uz Dana šķīvi un iepketu acis. Viņš to visu apēda ātrāk, nekā es vienu ābolu! Kā?
Pēc stundām trijatā pastaigājām pa new york. Pa ceļam iegājām mazā kafejnīciņā kur Līna paņēma kafiju un keksiņu, bet Dans kolu. Es paņēmu kafiju ar karameli un smaidot apsēdos starp Danu un Līnu. Līna smaidot uz mums skatijās. Sapņaini. Bet pēkšņi ievibrējās Līnas telefons. Viņa paskatijās tajā, piecas sekundes skatijās ar šoku un pavērtu muti, un tad iekliedzās pa visu kafejnīciņu. Es pieskrēju pie viņas.
-Kas noticis?!
Viņai acīs bija asaras, bet seja staroja laimē.
-Mēs esam kopā...
Līna nočukstēja ar plaukstu priekšā mutei.
-Kas?
-MĒS ESAM KOPAAAAAAAA!!!
Viņa sāka lēkāt. Es izlasiju ziņu. Tā bija no čaļa vārdā Kriss. Ziņa bija ļoti gara, kuras zemtekstā ir: 'vai gribi būt ar mani kopā?' Un beigās atsevišķa ziņa ar šo teikumu. Viņa izskrēja ārā no kafejnīcas un traucās vienā virzienā. Un viņai pretī skrēja čalis ar pušķi rokās. Viņi apskāvās un sāka skūpstīties. No malas tas izsjatijās tik skaisti! Mēs ātri izdzērām un izgājām ārā no kafejnīcas. Tagad bijām palikuši divatā.
-Gribi atnākt uz manām mājām?
Ar smīnu sejā jautāja Dans.
-Labi. Man ir ļoti daudz laika līdz baletam.
Man bija paveicies, ka izmācijos stundās. Mēs lēnām gājām un runājām par sportu, basketbolu, mūziku, mašīnām utt. Tad viņš no kabatas izvilka cigareti...
-Tu... smēķē?
-Nē. Esmu pamēģinājis, nekas labs nesanāca. Vienkārši man patīk šo cigareti ielikt starp lūpām. Es nezinu, kāpēc. Un nē, es neatlēloju Augustu no "The Fault In Our Stars"
-Labi...
Es nočukstēju
Mēs nonācām pie lielas, daudzstāvu stikla mājas. Mēs iekāpām liftā un braucām līdz 15. Stāvam. Okay? Mēs izkāpam no lifta, un tur bija skaists tīrs balts gaitenis ar baktām skaistām durvīm, modernām lampiņām, un visam tīram. Dans atslēdza dzīvokļa durvis. Tas bija milzīgs un plašs. Viss bija kārtīgs (par ko es brīnos) un tīrs. Pārsvarā dominēja baltā krāsa, ar kādiem tumšsziliem elementiem. Bet viss bija moderns. Un tad mēs gājām uz viņa istabu. Tā nebija īpaši kārtīga, bet diezgan pieņemama. Nebija jau tik traki, ka drēbes mētājas pa zemi un pie grāmatām atrodas zeķes. Nē tā nebija. Viss bija pietiekoši kārtīgs. Bet viena viņa siena bija viens liels logs. Uz to pavērās apbrīnojams skats.
-Wow...
Es noelsos. Viņam istabā bija daudz kausu un medaļu (varētu teikt- vairāk nekā saprāta) un bija 2 ģitāras un bungu tas ekipējums. Viņš spēlē bungas un ģitāru... oh wow. Dans ieslēdza ļoti skaļu mūziku, saķēra mani aiz vidukļa, samīļoja un pagrieza mani ar seju pret viņu.
-Paspēlē ģitāru. Lūdzu.
Dans pievienoja ģitāru pie tumbas. Viņš sāka spēlet harmonisku mūziku. Es ieelpju gaisu un skatijos uz viņu. Pēc brītiņa tas pārgāja uz roku. Mēs abi sākām brēkt pie mūzikas un izdomāt vārdus. Dans sāka nevaldāmi smieties un nolika ģitāru. Es skatijos neizpratnē ar paceltu uzaci.
-Kas tad nu? Smieklu lēkme?
-Neeeee
-Tu smejies par mani?
-neeeee
-tu smejies par akcentu?
-neeeee
-tu smejies par sevi?
-neeeee
- PIE VELNA, MAN JĀIET UZ TRENIŅU!
Es smejoties piecēlos un atvadijos no Dana. Ātri skrēju prom.
Aiztesos līdz mājām. Es ātri iekodos ābolā un ķēru somu. Pilnā ātrumā skrēju uz treniņu.
Atlikušās nedēļas dienas cītīgi pievērsos mācībām. Un tad es pamaniju- Dans nav skolā.
Varbūt saslimis? Nodomāju neuzbāzties ar jautājumiem.
