Pamodos no liela trieciena. Laikam biju izripojusi no gultas. Strauji atvēru acis. Jā- atrados uz zemes. Uz sāna jau veidojās zilums. Ātri sataisijos un noskrēju lejā. Pie durvīm stāvēja daudz koferu un lielu somu.
-Šodien ir tā diena...
Es nočukstēju. Ātri skrēju uz virtuvi un ielecu 'mammas' rokās. Man atkal acīs sariesās asaras. Es raudot cieši apskāvu 'mammu' un viņa arī cieši mani apskāva un raudāja. Tad es uzlecu 'tētim' virsū. Viņš pabužināja manus matus un apskāva.
Es palīdzēju sakrāmēt koferus mašīnā un pēdējo reizi atvadijos. Mēs vēl kādas 10 min apskāvāmies un tad viņiem bija laiks doties. 'Vecāki' iekāpa mašīnā un pamāja.
Melnais, matētais skyline Gtr ar34 sāka braukt. Bet tad atvērās logs un viņi uzsauca
-Mēs tevi mīlam, un lūdzu esi uzmanīga. Skaties, kas notiek ar roku!
Es aizsūtiju gaisa buču un iegāju iekšā.
Jā, man visus treniņus parādijās griezumi rokā. Par laimi ne tik dziļi un lieli kā pirmo treniņu...
Es uzskrēju augšā un paņēmu telefonu. Ieskatijos tajā. Bija 5.00 no rīta. Wow. Un viena juna ziņa-
Šonedēļ un nākošnedēļ treniņi nenotiek. Esmu saslimusi. Bet gada beigās būs jādejo koncertā. Tu esi galvenā varone-Melnais Gulbis. Visu sīkāk pastāstīšu treniņā.
Trenere M.
Es sapriecājos, ka esmu iecelta par gaveno varoni. Es aizrakstiju atpakaļ-
Veseļojaties! Un paldies!;)
Klāra
Piecēlos un ieslēdzu uz visskaļāko mūziku. Iegāju dušā. Pavadiju tur kādu stundu. Ietinos halātā un iznācu ārā.
Es nenormāli nobijos un iekliedzos.
Un tad es sapratu: uz manas gultas sēdēja Dans. Es dusmīgi kliedzu:
-Pie velna ko tu te dari? Ir tikai 7.00 un tu jau esi te?UN VISPĀR KĀ TU TE IEKĻUVI?!
Viņš smīnot atbildēja
-Es tak atceros ko tu teici! Tu pati pateici ka uz visu šo mēnesi tavu vecāku nav. Un tu atstāji vaļā durvis.
Es klusēju. Un pēc liciņa es sapratu, ka stāvu klusējot ilgi. Tad es aizlūzušā balsī atvainojos
-Piedod, es negribēju kliegt. Es nobijos.
Viņš smaidot pienāca man klāt un mani apķēra. Tad viņš sāka rakāties pa manu skapi. Dans izvilka Īsus šortus un kreklu ar lielu dekoltē. Viņš turpināja rakāties un izvilka mežģīņu apakšveļu. Sarkanā krāsā. Es nosarku, un ieliku to visu atpakaļ. Paņēmu parastas treniņbikses un kreklu. Iegāju atpakaļ vannasistabā un apģērbos. Sataisiju matus copītē.
Izgāju ārā un neizpratnē skatijos uz Danu.
-Kapēc tu uzvilki to?
Viņš noskumis sacija un tēlojot uzmeta lūpu. Es pasmējos un apsēdos viņam blakus.
-Kapēc būtu tas jāvelk? Tik īsi šorti? Un tik liels dekoltē? Nu ne ne ne ne. Citreiz.
Es piegāju pie mūzikas atskanotāja un uzslēdzu vēl skaļāk. Viegli iepļaukāju saskābušo Dana ģīmi un metos ārā no istabas uz virtuvi. Es tesos tik āri, ka biju uz visiem 110% pārliecināta, ka viņš mani nepanāks. Tieši tajā mirklī mani saķēra aiz vidukļa, un noturēja, savādāk es būtu nokritusi.
-Kā tu tik ātri... Tu teleportējies vai?
-Hahh. Nop. Tādai skaistai meitenei nevar neskriet pakaļ.
Es atkal nosarku. Man bija bail skatīties spogulī. Ka tik neieragu manā vietā tomātu ar acīm.
Es ātri atraisijos no viņa skavām un skrēju uz virtuvi.
Izvilku krūzi un sāku taisīt kafiju.
Dans apķērās man ap vidukli un uzsēdināja mani uz galda.
Es pacēlu uzaci un jautājoši skatijos uz viņu.
Viņš nostājās man starp kājām un skatijās acīs. Es sāku raustīt uzaci. Viņš uzlika rokas man uz vidukļa. Tad tās sāka braukt uz augšu. Es apvijos viņam ap kaklu un uzlecu virsū. Viņš mani pacēla un tā mēs staigājām.
Pēc mirkļa viņš mani nolaida lejā. Es devos atpakaļ uz virtuvi.
Taču kad taisijos vērt vaļā ledusskapi, viņš mani piespieda pie tā un šoreiz stingrāk,lai es nekur nevarētu tikt.
Dans smīnēja un skatijās ar savu dziļo skatienu. Kādu mirkli mēs skatijāmies viens otram acīs. Sasodīts, viņa odekolons ir perfekts! Un viņa acis... tās ir tik dziļas un maigas. No viņa basketbolista ķermeņa manī plūda siltums. Tad viņa skatiens pārgāja uz manām lūpām kuras rotāja plašs smaids. Viņš pieliecās tik tuvu, ka jau man sāka spiest. Es dzirdēju viņa sirdspukstus. Tie bija paātrināti, bet tik maigi. Bet man patika. Un tad mūsu lūpas saskārās. Es jutu viņa mēli, viņa lūpas, visu viņu. Tad Dans pabāza rokas zem mana krekla tās braukāja pa manu muguru, tad aizgāja līdz vēderam un atpakaļ.
Viņš mani pacēla un mēs iekritām dīvānā. Tas turpinājās. Un tad es novilku viņa kreklu.
Atklājās viņa muskuļotais ķermenis un sešpaka.
Kad bijām beiguši, mēs sataisijām kafiju papīra krūzītēs ar vāciņu un gājām ārā. Bija kļuvis vēsāks, tāpēc es uzvilku džemperi un džinsenes. Matus izlaidu.
Mēs gājām pa ieliņām līdz nonācām mežā. Mēs staigājām un dzērām silto kafiju.
-man ir auksti.
Es nočukstēju. Dans apķērās man no mugurpuses un nolika galvu man uz pleca. Caur matiem viņš nočukstēja
-Tu smaržo... burvīgi.
Es atkal nosarku. Pagriezos un samīļoju viņu.
Tā mēs stāvējām ilgi, ilgi. Tas bija mans mūžšs. Tādu es vēlos dzīvot. Ar viņa silto ķermeni, ar viņa acīm, ar viņa raksturu, sirdi un dvēseli.
-Tev ir tik jauka dvēsele, Klāra. Es katru dienu tevī iemīlos ar vien varāk un vairāk. Tavā ķermenī, kurai pieder tik skaista un vienreizēja dvēsele. Es mīlu tevi, tādu kāda tu esi...
- Ak, Mīļo Dan... Mēs neesam ķermeņi kuriem ir dvēsele. Mēs esam dvēseles kurām ir ķermeņi.
-Es tevu mīlu.
-Es tevi.
Viņš mani saspieda ciešāk un es pievienojos. Pēc mirkļa es notupos pie maza balta ziediņa, kas vēl turējās aukstumā.
Es uzpūtu siltu elpu un piecēlos kājās un nočukstēju
-Tas tāpat drīz mirs. Bet es centos iedot viņam vēl mazu laiciņu dzīvības. Siltuma.
-Kāpēc tu esi tik iejūtīga? Tas ir tik mīļi.
Viņš atkal mani saķēra. Mēs iegājām mežā un nogūlāmies mīkstajās sūnās. Abi lūkojāmies debesīs, kas kļuvušas tumšākas un blāvākas.
