Mīļie, jau ilgi plānoju šo uzrakstīt, un nu beidzot to izdarīju. Sapratu,ka Klāra nomira ne tai labākajā nāvē (šausmas, cik tas skan briesmīgi), taču šī būs nodaļa, kur tas viss norisinājās savādāk. Varbūt, šis stāstam iedvesīs jaunu, dzidru lāsi.
Tikko biju atgriezusies no Latvijas. Pa šo laiku, ko bijām pavadījuši Latvijā, šeit bija sasnidzis un sasalis ne pa jokam. Īstā ziema.
Nespēju beigt pateikties mīļajiem 'vecākiem'. Ielecu viņu rokās, samīļoju un klusi čukstēju:
-Paldies... Paldies...
Pēkšņi manī sametās nelāga sajūta- tāds kā kamols un dusmas uz sevi. Nesapratu, kā man var būt tik laba dzīve, ja neko varonīgu neesmu paveikusi?
Saviebos, taču pēc mirkļa to izmetu no galvas un turpināju pateikties.
Pēc brītiņa iepīkstējās telefons.
Dans aicināja mani ārā, paslidiot. Ar 'vecāku' atļauju piekritu. Aizgāju pārģērbties.
Uzvilku melnus termo-legingus ar melniem svārkiem, uzvilku siltās, melnās ar ziedu elementiem, adītās getriņas, džemperi un jaku, paķēru vecās slidas, ko māmiņa reiz bija dāvinājusi, un skrēju ārā.
Protams, mani sagaidīja Dana bembis. Ielecu iekšā, un nu atkal devāmiem jaunos piedzīvojumos.
Pēc ne īpaši ilgas braukšanas piestājām pie ezera, kas izskatijās pamatīgi aizsalis.
Dans pārbaudīja ledu, tā biezumu. Droši abi kāpām uz ledus. Perfekti slidot gan nemācēju, bet pamazām, pamazām apguvu to vairāk, līdz sapratu, ka tā ir kā deja.
Iedomājos sevi uz puantēm, sāku dejot savu iznācienu baletā. Dans uzņēma pāris foto ar mums un mani, un tad pievienojās manai dejai.
Izbaudīju katru elpu, katru Dana pieskārienu, katru trīsu, katru vēsuma vilni, katru skatu, katru sniegpārslu un pilienu.
Mēs ieurbāmies viens otra acīs. Klusi nočukstēju:
-Tavas acis šķiet tik... neparastas. Tik gaišas... tik skaisti gaiši zaļas...
-Un kā tev šķiet kādas ir tavas? Vārdos neizsakāmas. Tās ir tik dziļas... tik neparastas, tik daiļas un... iemīlējušās.
Saķēru viņu un cieši apskāvu. Atjēdzos brīdī, kad mūsu lūpas saskārās un nočukstēja:
-Es tevi mīlu...
Taču tieši šo vārdu laikā kautkas skaļi nokrakšķēja...
Kā viens spožs zibens zipsnis, laiks bija nemanāmi ātrs. Nepaspēju nomirkšķināt, kad sapratu, ka esmu ūdenī.
Saltums pārskrēja pār kauliem, sareiba galva, un acis ieraudzīja...
Tunelis. Zeltains tunelis. Skaista dziesma, Dieva balss, mammas balss, Krisa balss. Rozes un lavandas rokās. Gara, skaista, balta kleita. Smiekli, un laime... gaisma paliek arvien, arvien spožāka. Lavandu smarža cērt vai ciet degunu. No vietas, kur ir mana sirds spīd spoža gaisma. Kad pieskaros vārtiem, atveru tos vaļā. Mani neviens nevelk prom. Priekšā stāv mana mamma. Skaistāka kā jebkad. Viņai blakus tētis. Un attālāk Kriss. Es skrienu pie mammas. Soļi šķiet tik viegli, kā es lidotu. Kaklā vairs nav kamola. Uz sirds nav smagums. Jūtos kā enģelis. Jūtos laimīga. Laimīga, ka varbu būt šeit, un taj pat laikā just tos, kas šeit nav. Nav Dana, nav 'vecāku'. Bet es jūtos tā, itkā viņi būtu man blakus. Itkā es viņu nezaudētu. Esmu šeit, vietā, kur jābūt...
♢•♢Dana skatupunkts♢•♢
Viņas čuksts aizrāva manu sirdi... un te pēkšņi skaļš krakšķis, un viņa izslīdēja no manām rokām.
Nogūlos uz ledus un izmisīgi ķerstijos ar rokām ālinģī. Saķēru viņas roku un vilku ārā. Taču kautkas viņu vilka uz leju.
Es centos, biju tik izmisis, raudāju un bļāvu. Man izdevās viņu pavilkt ārā. Taču viņa izslīdēja.
Centos ķert, bet bija par vēlu. Es redzēju, kā viņas skaistas, bālais ķermenis pamazām pazūd dzelmē... kā kraukļmelnie mati pēkšņi kļūst blondi balti. Viņa bija daiļa būtne, kuru nevēlējos zaudēt, jo mīlēju.
-Es tevi mīlu...
Bezspēkā nočukstēju.
Nespēju aptvert notiekošo un atslēdzos turpat.
Mani uzmodināja sirēnas un Klāras 'vecāku' izmisīgie saucieni un vaimanas. Mani ieguldīja ātrās palīdzības busiņā.
Taču es strauji piecēlos un skrēju atpakaļ uz ālinģi. Bet mani saķēra Klāras 'tēvs' un nelaida prom. Es izmisīgi bļāvu un centos tikt vaļā.
Taču tad- glābēji no ālinģa izvilka Klāras bālo, nu jau sasalušo ķermeni.
Klāras 'mamma' bezspēkā nokrita uz zemes un šņukstēja, vairs nevarēdama.
'Tēvs' atlaida mani, un ar asarām acīs centās palīdzēt 'mammai'.
Glābēji Klāru apsedza ar baltajiem pārklājiem un nokāruši galvas gāja prom.
Es norāvu nost baltos palagus un skūpstīju Klāru, naivi cerēdams, ka brīnums notiks- ka viņa atdzīvosies.
Protams, tas nebija iespējams, bet manas smadzenes vairs nespēja nornāli funkcionēt dēļ stresa, bailēm, asarām un milzīgā tukšuma sirdī un kamola kaklā. Raudāju kā vēl nekad.
Ārsti pēc brīža mani izgaiņāja. Es nokritu uz zemes, sāku dauzīties. Dauzījos, līdz pirkstu kauliņi bija asinīs, un bezspēkā nokritu.
-NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ NĒ NĒĒĒĒĒĒ! VAI ES MURGOJU?! KĀPĒC TAM BIJA JĀNOTIEK!? KĀPĒC?!
Vairs nejutu neko. Skaņas sāka pazust, acis miglaini rādija, vienīgais ko jutu- mizlīgu tukšumu un sāpes.
Redzēju, kā atkal mani iegulda ārstu busiņā, nabaga Klāras 'mammu' man blakus. Klusu, bezspēkā čukstēju:
-Kāpēc... Kāpēc...
