Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

DEVIŅI: "Tagad"

Nākamajā rītā pamodos, un tas vien ir labi. Neesmu pārliecināta, pa kuru laiku izlēmu padoties miegam, kurā momentā atradu īpaši kuplu un zemu koku, zem kura zariem atlaisties, taču tur arī atjēdzos.

Kad atveru acis, rodas sajūta, it kā es būtu vairākas diennaktis nomodā (kas ir patiesība), un ķermenis no skriešanas un krišanas, un savainojumiem sāp kā pats nelabais, kad tieku bakstīta ar elles trijžuburi. Ļauju sev aptaustīt seju un acumirklī uzduros kartupeļveidīgam izaugumam uz žokļa. Pie katra pieskāriena tas sāp, un nevaru vien beigt domāt par pilnu ledus maisiņu, ko pieturēt pie savainojuma. Par spīti tam, diena ir neparasti karsta, it kā māte daba skatītos nopakaļ un smietos par to, cik ļoti lielas problēmas sagādā „pastaiga" mežā. Ledus, ledus, ledus. Pat tas, kā Tomass reizēm mani iegāza kupenā un neļāva piecelties, iekams nebiju mutiski parakstījusi kādu vergu cienīgu līgumu, šķita daudz skaistāk nekā just lipīgus un verdošus sviedrus, līstam pāri skaustam. Ļautu viņam mani pagrūst vairākkārtīgi, lai tikai spētu atvēsināties.

Kad pieceļos kājās, vajag vairākas minūtes, pirms spēju doties tālāk, kaut no tā nav nekādas jēgas, jo nezinu, kur atrodos un kur ir tuvākā pilsēta vai vismaz ciemats. Sameklēju matu gumiju bikšu kabatā un sasienu šķipsnas kopā, tādējādi neļaujot kaklam tik traki svīst, un tas kādu laiku palīdz.

Kur lai eju?

Mirkli stāvu uz vietas, izbaudot saules maigos starus, lēkājam pāri ādai, un lūkojos apkārt. Mežs, mežs, mežs, kalns, koki, krūmi, pāris putni. Nekā vairāk. Visloģiskākā doma, ko spēju realizēt, ir doties atpakaļ, no kurienes ierados. Tur vajadzēja būt sākuma punktam, vietai, kur atsāku ceļu. Cenšos nedomāt, ka, iespējams, no pilsētas arī bēgu, par to uztraukšos vēlāk, tāpēc nosveros par labu tieši dienvidu virzienam (kā sapratu pēc saules gājuma un sūnām uz mizām).

Iet nav nemaz tik grūti, kā domāju, jo ar katru soli smeldzoņu jūtu arvien mazāk. Tomēr ar laiku ideja doties tur, no kurienes nācu, liekas arvien bezjēdzīgāka, jo slāpes un izsalkums spēcīgi rāda savu. Protams, iet pēc savas gandrīz nederīgās somas nav nekāds prāta darbs, bet ceļot cauri mežam pilnīgi nezināmā virzienā liekas vēl neprātīgāk. Agri vai vēlu pienāks nakts. Uzreiz iedomājos par Tomasa jaku, tās silto adījumu un kapuci, kas aizsargā no lietus. Kad šo jaku mamma uzdāvināja brāļa piecpadsmitajā dzimšanas dienā, Tomass ar to ķēra piemājas kaķēnus, līdz izlēmu apģērba gabalu nobēdzināt, zinot, ka viņš to neizmantos lietderīgiem mērķiem.

Un tagad tā ir mana jaka. Vismaz bija.

Cauri plānajam krekliņam sūcas sviedri. Par laimi brūce uz vēdera liekas kaut cik apdzijusi, tāpēc par to uztraucos vismazāk, kaut pie katras kustības jūtu tās esamību. Gan jau paspēšu nokļūt līdz kādai apdzīvotai vietai, pirms būs pavisam slikti, jo pilsēta nevar atrasties tik tālu. Saule ļoti lēni virzās rietumu virzienā, tāpēc varu nojaust, ka šobrīd ir vasara vai vēls pavasaris. Varbūt jūnijs. Varbūt šodien ir mana dzimšanas diena?

Ja tā, daudz laimes, Laura, savā astoņpadsmitajā...

Apstājos kā iemieta, un saprotu, ka nemaz nezinu, cik šobrīd esmu veca. Varbūt šodien – rīt, parīt, aizvakar, pirms nedēļas – ir mana deviņpadsmitā jubileja? Divdesmitā? Nudien nejūtos pieaugusi, neliekas, ka kaut kas būtu mainījies.

Daudz laimes, Laura.

Pēc laika sāk līt, un tā tiešām ir pēdējā lāse manā „veidi, kā izbojāt dienu" kausā. Nikni stampāju uz priekšu, ar laiku paātrinot soli līdz pat skrējienam. Pilieni bango pret ķermeni kā sīkas metāla bumbiņas, ko kāds met no pāris metru attāluma, un tas padara ādu manāmi jēlu jau pēc desmit minūtēm. Vajag turpināt skriet, tomēr to nevaru, jo līvenis velk izdragāto ķermeni pie zemes, tāpēc drīz vien palienu zem kāda vientuļa koka un, apķērusi ceļus, piespiežu zodu pie kājām. Apkārt krājas peļķes, viss slīkst dubļos, un tikai pēc kāda laika saprotu, ka varu dzert lietus ūdeni.