Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

DIVDESMIT TRĪS: "Tagad"

Bleiks ar Semu nes līķi uz kremētavu, kad steidzos uz mūsu bloku. Jau vēlos apstāties un vaicāt, kas notika, bet atskan balss:

- Beilija! Laura!

Tā ir Saša. Viņa stāv pie mūra ar veselu baru citiem cilvēkiem un izmisīgi māj ar roku.

Sasniedzu Sašu, Džeinu un Īrisu līdz ar pāris citiem interesentiem, taču vairāki puiši stāv puslokā ap kaut ko un nelaiž nevienu tuvāk. Tur ir kāds ievainots, es zinu, ka kāds guļ uz zemes un mirst, un tuvumā nav ārsta (vai te vispār ir slimnīcas?).

- Viņi mums nebija uzbrukuši tik ilgu laiku, kāpēc gan vajadzētu izbojāt pārsteiguma momentu un atsūtīt vienu no viņiem? – Džeina čukst Īrisai, bet es sakāmo saklausu pilnīgi skaidri.

- Kas notika? Vai...? – apklustu, palūkojoties uz cilvēkiem, kas aizsedz skatu.

- Viena no mūsu vācējām uzskrēja rebelam. – Džeina norāda attiecīgi uz guļošo tepat un aiznestā līķa virzienā. – Viņš nebija bruņots, tāpēc Ešlija paspēja atskriet.

Īrisa liekas zvērīgi nikna, dzirdot jaunietes vārdus, tāpēc novēršos un pieslīdu tuvāk Sašai.

- Kurš idiots laistu puiku uzbrukt bez aizsardzības?! – Īrisa šņāc un met acis visapkārt, laikam mēģinot saprast, vai kāds nenoklausās, bet visus vairāk uztrauc Ešlijas veselības stāvoklis, tāpēc drīz vien tiekam aizgrūztas arvien tālāk un tālāk, un cilvēku rindas palielinās. Meitenēm, šķiet, tas nemaz netraucē, jo viņas mierīgi laiž visus garām.

Džeina paralēli sarunai lūkojas apkārt. Viņa kādu meklē, par to esmu pavisam skaidra, jo laika gaitā – precīzāk, šajās dienās, ko pazīstu viņu – meitene ir vairākas reizes metusi šo skatienu. Uz bloka biedriem, kad kas tiek pazaudēts un vajag atrast, uz kaimiņiem, kas naktī neaizvērās un traucēja mūs gulēt. Tas skatiens pavada arī tagad, un es zinu – viņa ir sapratusi ko tādu, kas mums nav ne ienācis prātā.

- Viņš netika sūtīts, - Džeina nosaka, sakrustojot rokas uz krūtīm. Un viņai ir taisnība – kurš būtu tik liels muļķis, lai jaunu puisi bez ieročiem sūtītu bruņotā un mūra ieskautā pilsētā? Kurš?

Mana sirds sarāvās, kad iedomājos dienas, ko pavadīju Evana un viņa rebelu biedru gūstā. To, kā uzpampušais zods skāra spilvenu, kā puisis bija te jauks, te – kā jau rebels. Apsaldējos, apdedzinos, atkal, atkal un atkal. Un ja nu šis cilvēks bija vēlējies ierasties pie mums nevis ticis piespiests?

Ja nu es viņu zinu?

Nezinu, kāpēc, bet bailes no tā, ka varētu ieraudzīt kādu zināmu seju, mani stindzina panikā, kaut vēl neko neesmu noskaidrojusi. Vai tiešām es šādi reaģētu, ja ieraudzītu tur Evanu vai viņa brāli, vai Taisonu?

- Es iešu atpakaļ uz istabu, - nosaku un, nesagaidot atbildi, steidzos prom.

Skrējiena brīdī gan rodas sajūta, ka tas nav sliktākais, kas tuvākajā laikā notiks šajā pilsētā.

***

Kāds pieklauvē pie durvīm, bet es neko nesaku, jo zinu, ka tāpat persona ienāks telpā. Man ir taisnība. Bleiks paver šķirbiņu un palūkojas uz mani ar savu spulgo skatienu, it kā vēlētos ko sacīt, bet nezina, kā. Varbūt viņš vienkārši atminas Beiliju, varbūt viņš vienkārši skumst pēc draudzenes, kādu pazina.

Man Bleiks ir svešinieks. Man Bleiks nav itin nekas.

Sēžu uz gultas malas, pievilkusi ceļus cieši sev klāt, un sekoju ar acīm, kā puisis ienāk telpā, iespiedis rokās drēbju murskuli.