Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

TRĪSPADSMIT: "Tagad"

Visu nakti nespēju pagulēt, jo domas par to, ko teica pašas rakstītā vēstule, neizzuda no prāta ne sekundi. Par to, ka ārā ir karš starp mūsu dzimtu, citiem emarīniem, atbalstītājiem un tiem, kuri vēlējās pāršķērst katra rīkli tikai tādēļ, lai emarīni nespētu iznīcināt pasauli ar Vēlēšanām. Viņi nezina, ka tā tas nestrādā, arī mums ir savi likumi, ieviesti pirms vairākiem gadsimtiem, lai nevarētu pieļaut visatļautību. Mirušo atgriešana, jaunu Vēlēšanu iegūšana, globālu problēmu atrisināšana nudien nav mūsu spēkos. Bet ko gan viņi var zināt? Rebeli pat neticētu, ja es nostātos un visu emarīnu vārdā paziņotu patiesību. Aleinai Lī viņi nenoticēja, kāpēc gan man?

Ap trim četriem naktī – vēl pirms uzausa saule – izmeklēju visus iespējamos istabas stūrus, ar vēlmi atrast kādu rakstāmpiederumu un, labākajā gadījumā, arī papīru, bet tāds luksusa priekšmets nebija atrodams, un vajadzēja iztikt vien ar zīmuļa kodoliņu aptuveni divu centimetru garumā, ko pat pirkstos īsti nespēju noturēt, un noplēstu tapešu gabalu. Uzskricelēju visus uzticamo personu vārdus uz baltās puses un iebāzu papīru bikšu kabatā, joprojām nespējot saprast, kādēļ tur nav minēts Markuss un Nikola un kādēļ teksta vidū atrodas piebilde:

„Tava dzimšanas diena ir 17. augustā (kā Markusam, atceries?)."

Kādēļ gan lai neatcerētos? Vai man ir iemesls?

Karš, Markuss, ziemeļi, bēgšana. Markuss. Ziemeļi. Es nespēju atpazīt Beiliju, jauno meiteni ar gaišajiem matiem un mūždien savainotu miesu, viņa ir pavisam svešs cilvēks. Turklāt vēl bēgle. Bēgle, kas pameta draugus un ģimeni nopakaļ un metās prom no nāves epicentra. Beilija Spensere ir gļēvule, kas paņēmusi Markusa uzvārdu un pametusi viņu vienu.

Gļēvule, gļēvule, gļēvule.

Izmetu lapiņas paliekas pa plaukstas lieluma caurumu, ļaujot tām virpuļot vējā, un redzu, kā ārpusē palēnām uzaust saule.

***

Durvis atslēdz Evans, ienākot arī istabā un noliekot uz naktsgaldiņa kārtējo brokastu porciju. Gaidu, kad viņš aizies, tomēr puisis, salicis rokas sānos, nekustas un turpina vērties manā sejā, kā meklēdams tajā kaut emocijas pigmentu. Esmu pārliecināta, ka izskatos garlaikota; Evans liekas spējīgs lūkoties cauri emocijām, un noteikti redz, ka man ir bail. Neesmu gļēvule, man ir tikai bail.

- Ko gaidi? – izmetu, vēloties uzburt jaunu masku, taču izklausos pēc norātas skolnieces.

Evans pienāk blakus un apsēžas uz gultas, liekot tai spalgi iečīkstēties, un es apvaldu baiļu pilno skaņu rīklē.

- Man vajag uzzināt ko vairāk par tevi, lai varētu ļaut aiziet. – Jauneklis nelūkojas manā virzienā, pametot vien vieglu skatu uz kādu lapas gabaliņu, kas netika izmesta ārā. – Saproti? Džeisonu uztrauc tava pēkšņā uzrašanās mūsu teritorijā.

Es esmu iekļuvusi pie svešiniekiem?

- Mēs, protams, varam tevi aizvest pie bosa, tomēr nevēlamies nekādas problēmas, ja neesi no viņiem.

- Kurš to teica?

- Es. – Evans beidzot paceļ acis un nikni ielūkojas sejā. Uzreiz noželoju tikko teikto, un pieraujos tuvāk sienai. – Mēs neesam slepkavas, saproti? Mēs tikai cenšamies paveikt to, kas nepieciešams.

Lai arī par to iepriekš nebiju domājusi, tagad saprotu, kur esmu iepinusies. Evans, Džeisons – laikam jaunākais, ne? –, Džeina un pārējie ir no rebeliem. Vai arī – kā viņus sauca? Belioni?