Man nav laika sagatavoties. Nešķiet, ka kaut vienam tas tiek dots, tāpēc cenšos par to neuztraukties. Pie milzīgā mūra stāv vesels bars cilvēku – lielākoties vīrieši. Sievietes ir tikai, lai aprūpētu ievainotos. Pavisam netālu redzu divus apsegtus augumus, un kuņģis automātiski saraujas.
Jā, ir karš. Un esmu ierauta visam pa vidu.
- Beilij! – Cauri sirēnām, saucieniem, kliedzieniem un šāvieniem dzirdu Sašas balsi. Viņa skrien no ielas tālākā gala, kaut ko piespiedusi sev klāt. No šīs vietas izskatās pēc vestes, un tā arī ir. Meitene pienesas klāt un, izrāvusi ieroci man no rokām, uzstumj melno, smago aizsargu pāri pleciem. Jūtu nelabumu mācamies arvien spēcīgāk, zinot, ka kuru katru brīdi atradīšos uz trepju pēdējiem pakāpieniem un tēmēšu svešu cilvēku krūtīs.
- Neuztraucies, tu zini, ko dari, - Saša cenšas uzmundrināt, bet tas nelīdz. Vairs nedzirdu ne vārda no tā, ko viņa saka, aizsargi, šķiet, absorbē visas skaņas, un tad jau es tieku pagrūzta tuvāk mūrim. Kāds satver manu plaukstu un uzvelk augšā.
Tikai tagad, piespiedusi ieroci cieši klāt, saprotu, kas noticis.
No garās ielas, kuru tā arī pirmo reizi aplūkoju tikai tagad, nelielos bariņos veļas aizsargiem, ķiverēm un dažāda tipa ieročiem apkrauti cilvēki. Lai arī viņu nav daudz, neliekas, ka šautenes un pāris arbaleti, tēmēti viņu virzienā, nodarītu ko ļaunu – viņi vien turpina kustēt uz priekšu, aiz bariem velkoties pāris metāliskas un vara krāsas traktoriem. Ik pa brīdim cilvēki apstājas un izšauj, tajā momentā visi uz mūra – ieskaitot mani – nolsīd uz zemes, slēpjoties aiz metru augstiem aizslietņiem no ķieģeļiem un dzelzs.
- Šauj! – blakus negaidīti iesaucas Īrisa un notēmē ar arbaletu, kas pēc šāviena liek zemei uzsprāgt. Viss nodreb kā zemestrīcē, un man vajag pieturēties, lai nenoslīdētu no platformas. Pasaule šķiet jūkam un brūkam pāri galvām, tā deg, deg, deg, līdz vairs nebūs nekā, tikai sāpes uz nedzīvas pasaules. Gar ceļa augošie koki, krūmi, zāle uzliesmo kā ugunskurs aukstā vasaras naktī. Pretinieki beidzot sāk kliegt, bet šī skaņa liek ķermenim konvulsijās sarauties; esmu gatava saderēt, ka izvemšos. Svilstoši mati, āda, drēbes, kauli, visa zeme panikā vārtās, kliedz, mirst, bet es neko nevaru izdarīt, kā tikai noskatīties.
- Beilija, neuzdrošinies kāpt lejā! Beilija! – Bet es nevaru patiesi ieklausīties Īrisas naida pilnajā tonī, tāpēc iegrūžu bisi kādam rokās un steidzos rāpties lejā.
- Karā nevar atkāpties...! Beilija! – Sprādziens. – Beilija!
Un tad pavisam cita balss:
- Laura!
Un es tieku pagrūzta.
Un es krītu.
Un jūtu lodes triecienu mugurā pirms noveļos no pāris metru augstuma ar seju tieši asfaltā. Šķiet, kāds pasauli beidzot nodzēš.
YOU ARE READING
Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)
FantasyLaura Beilīna ir jauniete, kurai jau pāris gadus ir dota iespēja iegūt Vēlēšanās - pērles, kas īsteno pat visslēptākās vēlmes. Meitene tās vienmēr krāj, līdz pēc milzīgas traģēdijas ģimenē, ir spiesta vienu izlietot. Tomēr viss aiziet pavisam citos...
