Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

VIENPADSMIT: "Tagad"

Tikai vakarpusē – kad saule no cauruma spīd arvien vājāk un vājāk – izlemju doties ārā no istabas. Tam ir vairāki iemesli, tomēr vislielākais ir nepārtrauktā vajadzība pēc labierīcībām. Sākumā domāju pagaidīt, kamēr kāds ieradīsies, lai paņemtu tukšo paplāti (tajā brīdī arī iedomājos par salocīto lapiņu iepriekšējās brokastīs), bet neviens nenāk. Pēc tam rodas ideja kādu pasaukt. Tas arī tiek atmests. Nekas cits neatliek, kā meklēt visu pašai.

Izslīdu no gultas un kailām pēdām aiztipinu līdz pavērtajām durvīm, cerēdama nevienu aiz tām nesatikt, taču durvis netiek uzmanītas.

- Hallo? – pabāzusi galvu, saku. Valda klusums, kas tik ļoti atgādina visas lavīšanās reizes no Beilīnu mājām, lai dotos pie Markusa. Nekas neliekas atšķirīgs, tā pati satraukuma pilnā sajūta, nodevīgi čīkstošie grīdas dēļi un bailes tikt pieķertai. Nav ne skaņas. Varbūt te neviena nav?

Muļķības. Viņi nebūtu tik stulbi, lai atstātu svešu meiteni pilnīgi vienu, cerot, ka viņa nevienu neapzags vai neaizlaidīsies lapās. Varbūt visi jau guļ? Protams, kurš gan pirms saulrieta dodas gulēt?

Izlavos gaitenī un, sekojot pati savai garajai ēnai, dodos kāpņu virzienā. Šajā stāvā ir vēl četras gaišas durvis, tomēr esmu gandrīz vai pārliecināta, ka te būs tikai guļamistabas, tāpēc izlemju kāpt lejup. Tas, protams, ir riskanti, jo varu uzskriet kādam tieši virsū, bet ar katru šādu šaubu pilno domu pūslis arvien spēcīgāk spiež.

Tikai tagad, kad necenšos tikt prom, jo zinu, ka atkārtosies iepriekšējās reizes scenārijs, spēju aplūkot telpas vientuļo interjeru, kas atgādina visas fotogrāfijas no pagājušā gadsimta – visapkārt gleznas, baltas un zilas vāzes, nelieli galdiņi gar sienām, kā arī maigi, bēši paklāji, kas patīkami skar tulznainās pēdas.

Kad kāpju pa diezgan stāvajām un čīkstošajām kāpnēm – kā tas ir visā šajā mājā -, lejup aiz stūra pamanu kādu ēnu, kas uzreiz izgaist. Varbūt vajadzētu doties atpakaļ? Varbūt es nemaz nedrīkstu te atrasties?

Sastingstu uz vietas, pieturoties pie aukstajām koka margām, un vēroju vietu, kur atradās ēna. Tagad tur spīd vienīgi vāja saules staru deja, kustoties tik lēni, ka to sākumā nemaz nevar pamanīt. Tā noteikti bija Džeina, vai ne? Vai viņa no manis baidījās?

Jā, saprotu, es arī savā ziņā no sevis bīstos, jo nezinu, kas vairs esmu. Neko nezinu, ne, kā mani īsti sauc, kā izskatos, kāds ir mans mērķis, no kurienes nāku, kur dodos. Kas notiek pasaulē, no kā bīties, kam uzticēties un kam - ne.

Kāpēc vajadzēja izšķērdēt Vēlēšanos, ja tagad viss liekas vēl sliktāk?

Kad izlēmu par labu pērles iztērēšanai, gribēju nokļūt aptuveni nedēļu tālā pagātnē, kad vēl spēju izmainīt nākotni, apturēt mammu no došanās prom, un izglābt viņu no negadījuma, citādi Beilīnu dzimta tika atklāta un tagad visi zināja, ka tieši mēs esam vieni no emarīniem. Pasaulē jau sen mīt grupējumi – rebeli –, kas cenšas nogalināt visus emarīnus, lai tikai spētu iegūt viņu Vēlēšanās, tādējādi izmantojot tās savā labā. Atklāt ģimenes noslēpumus ir vairāk nekā bīstami – tā ir pašnāvība. Tādēļ arī, mazai esot, vecāki bija man uz Tomasam atņēmuši Beilīnu dzimtas grāmatu. Lai mēs nedarītu neko aplamu un nepastāstītu kādam, kas esam.

Kad atklāja mammu, priekškaru noņēma visai ģimenei.

Kā gan ir mainījusies pasaule kopš tā brīža? Vai vispār mans brālis un tētis ir dzīvi? Un kā ar pārējiem radiem? Kā ar citām dzimtām?

Uzreiz prātā uzpeld Evana iepriekš teiktais:

„Šādā pasaulē, kas ir tagad, dzīvības ir pēc iespējas vairāk jāsaudzē." Šī pasaule noteikti nav tā, ko atminos. Un pat nezinu, vai vēlos atklāt ko vairāk.