Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

VIENS: "Toreiz"

Tagad esmu pavisam cits cilvēks. Neesmu tā pati septiņpadsmit gadus jaunā skolniece vārdā Laura Beilīna, neesmu arī vecāku pirmais bērns un vecākā māsa nepaklausīgam puišelim. Vismaz šobrīd tā liekas. Skolā man vidējā atzīme vairs nav seši, visticamāk, arī nedzīvoju divstāvu mājā ar izbalējušu, zaļu jumtu. Skatoties somā atrastajā identifikācijas kartē, sāku šaubīties par to, vai vispār kāds sīkums no pagātnes ir saglabājies, jo it viss šķiet citādāks. Mans vārds ir Beilija Spensere. Kā pamazām sāku saprast, šis salikums ir paņemts no mana un Markusa uzvārdiem – tomēr ko gan varu zināt? Varbūt brīdī, kad nepieciešams griezties vienā virzienā, es aizgāju citā?

Turpinu iet, nelūkojoties atpakaļ.

***

Cauri lapotnei izspraucas spožs saules stars, ziņojot par to, ka mākoņi ir aizslīdējuši no debesīm un atklājuši spilgti zilu audumu pārklājam pasauli. Priecājos vismaz, ka ir vasara un tumsa nepienāks tik strauji, kā tas būtu aukstajos gada mēnešos. Mazliet laika gaitā papluinītā soma sitas pret muguru, lai gan iekšā nav faktiski nekā: tikai divas puslitra ūdens pudeles – viena pustukša, otra vēl pilna -, trīs paciņas sērkociņu, pāris šokolādes batoniņu un brāļa siltā vilnas jaka, kas iepriekš viņam bija nedaudz par lielu. Vairs nezinu, vai joprojām esmu māsa, vai vispār kādu dienu satikšu Tomasu, lai spētu apģērba gabalu atdot, tāpēc šobrīd par to uztraucos vismazāk.

Jau pirms to izdarīju, zināju, ka kaut kas noies greizi. Vienmēr par katru labo lietu jāatdot kas pretim. Tāpat notika arī šoreiz. Nezinu, kur esmu, nezinu, kad – dienu, nedēļu, mēnesi vai gadu no momenta, kad ievēlējos vēlēšanos, - jo attapos meža vidū ar pustukšu mugursomu un ieplēstu kreklu, kas atklāja seklu brūci virs nabas. Cauri plānajam audumam spiežas pāris asins piles, kas liek padomāt, ka esmu kritusi. Tā pamatīgi. Vai es bēgu? Vai joprojām vajag to darīt? No rīta nedaudz paskrēju, tomēr durstošā sajūta sānos teica vienu – pēc kilometra vai diviem atdošu galus. Agrāk nebiju nekāda sportiste, tāpēc arī tagad pēc desmit minūšu piepūles elpa liekas raujamies ārā no rīkles kā plēsta.

Nešķiet, ka kaut kas būtu mainījies, lai gan, ko varu zināt, ja jau līdz šim brīdim joprojām klīstu cauri augu, mizu un skuju mudžeklim nezinādama, kur gals, kur mala. Varbūt eju pa apli jau kuro stundu, varbūt Vēlēšanās nesaprata, ko gribu, tāpēc nosūtīja mani uz kādu neapdzīvotu vietu Aļaskā. Esmu kā suns, kas skraida pakaļ savai noplukušajai astei, lai gan dzīvē šādu skatu nav gadījies redzēt.

Vienīgais, kas tiešām ir mainījies, ir matu krāsa – neesmu vairs dabiska brunete ar matiem tikai nedaudz pāri pleciem, kaut šībrīža toni nevarētu arī saukt par blondu. Tas ir kaut kas starp brūnu, rudu un gaišu – varbūt esmu uz galvas uzlējusi balinātāju? Mēģinu domāt, ka tas neko neizsaka – frizūras maiņa nenozīmē, ka pagājis ilgs laiks. Viens gan ir skaidrs – esmu nokļuvusi nākotnē nevis pagātnē. Esmu izdzīvojusi dienas, nedēļas varbūt mēnešus, nezinot, kas noticis, ko esmu darījusi vai kā tērējusi laiku. Tas ir kā izbaudīt filmas pirmās desmit minūtes un pēc tam visu patīt līdz beigām. Rezultāts zināms, tomēr - kā līdz tam ir nokļūts?

Slāpes apreibina, tāpēc nepaiet ne divas stundas, kad jūtu pēdu aizķeramies aiz koka saknes. Protams, nespēju apturēt kritienu, tāpēc drīz vien jau guļu čiekuru un skuju mudžeklī, jūtot zaru duramies aknās. Varbūt arī plaušās, to nevaru saprast, jo griezošās sāpes izplatās pa visu vēdera apvidu, it kā kāds būtu tur iedūris nazi. Vai divus.

Apveļos uz muguras, dzirdot somā kaut ko iečaukstāmies un krakšķam, bet cenšos par to nedomāt. Cik atceros, nekas svarīgs tur neatradās. Pēc nepilnas minūtes jūtu mitrumu sūcamies cauri audumam un glāstām ādu, kā sakot: „Jā, Lauriņ, tev būs jākustas ātrāk, citādi dehidrēsies. Žēl, ka skolā nesportoji." Viss ūdens kā dziestoša dzīvība plūst sausajā zemē, atdzīvinot augsni, taču padarot mani kā tuksnesi. Lai gan joprojām sāpes vēderā nemazinās un es zinu, ka kaut kas ir iecirties ādā, pieraušos sēdus un atrauju vaļā mugursomas nedaudz sarūsējušo rāvējslēdzēju. Tas atklāj katastrofu. Viss pludo. ID karte visam pa virsu, sērkociņi nederīgi un pilnā pudele – gandrīz pilnīgi saplacināta - lūkojas kā mazs bērns, kas cenšas pierādīt savu nevainību. Uz brāļa jakas atrodas milzīgs ūdens pleķis.