Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

SEPTIŅPADSMIT: "Tagad"

- Tātad Beilijas vairs nav? – vaicā dziļi istabā sēdoša sieviete, uzmezdama man žēlu skatienu. Vismaz domāju, ka tas ir žēls. Izliekos, ka esmu iegrimusi savā domu pasaulē un turpinu ritmiski sist pa porcelāna tējas krūzi rokās, ik pa brīdim pametot skatu uz pārdesmit cilvēkiem otrā istabas galā.

- Beilija ir Laura, viņai vienkārši nav pēdējo gadu atmiņu, - Džeina attrauc. Var saprast, ka meitene mani aizstāv, jo tieši viņas dēļ esmu šeit, bet tas ir grūti. Džeina zina, ka neesmu tā pati jauniete, kas agrāk, un arī nebūšu, lai arī kā viņi to nepūlētos panākt. Esmu Laura Beilīna no tā laika, kad Beilija bija septiņpadsmit gadus veca, un tā tas arī paliks.

Pievelku ceļus vēl tuvāk ķermenim, vēloties sarauties vēl mazāka nekā patiesībā esmu, te, telpas pašā stūrī, uz grīdas, bet tas neizdodas, jo pie kustības manī paveras vismaz trīs acu pāri. Vai viņi nosoda? Skumst?

Jauneklis, kas, man ierodoties, apskāva, sēž vistālāk un ne reizi vien pamet skatienu šajā virzienā, vēloties ieraudzīt Beiliju, bet tur esmu tikai es. Viņš izskatās manā vecumā – divdesmit? divdesmit viens? – un pēc izskata var redzēt, ka skolas vai koledžas gados bijis sportists. Un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, jauneklis savā ziņā atgādina Markusu, kaut nespēju saprast, kāpēc. Varbūt pagaro matu dēļ, varbūt tā skatiena vai aso vaigu kaulu dēļ, bet līdzība ir.

Novēršos un pasūcu tēju, apdedzinot rīkli, it kā būtu norijusi uguni. Tas netraucē, tieši otrādi – uzmundrina.

- Beilija teica, ka agri vai vēlu tas notiks, tāpēc ir labi, ka šobrīd, - ierunājas rudmate, kuras klātbūtni nemaz nebiju manījusi, un tas ir saprotams, jo viņa ir paslēpusies aiz Džeinas. – Ja viņa būtu aizgājusi tālāk, Laura pati sevi ievestu postā.

- Turklāt jau mēnesi mums nav uzbrukuši rebeli, varam viņu aši apmācīt un viss būs labi, - Markusa līdzinieks pirmo reizi ko saka, tomēr šoreiz nepievērš man uzmanību, lūkojoties pārējiem sejās. Atsākas jau iepriekš skanošā murmināšana. Vienīgi Džeina klusē, salikusi rokas uz krūtīm. Viņa ir arī pirmā, kas liek iestāties klusumam.

Vai Džeina ir šī grupējuma vadītāja? Nē, tā nevar būt, jo meitene ir pārāk jauna. Bet tas, kā viņa uzvedas šo cilvēku priekšā, parāda pretējo.

Kā zinot, ko prātoju, meitene pienāk man klāt.

- Vēlies iepazīties ar pārējiem? – Džeina to pasaka tik saldi, ka uzreiz piekrītu piedāvājumam. Agri vai vēlu tam vajadzēs notikt, tāpēc labāk, lai uzzinu visu uzreiz. Nolieku tējas krūzi uz galdiņa blakus un ļauju meitenei mani piecelt kājās.

Kad pirmo reizi ierados savā skolā, bija tā pati situācija, kas tagad – tik daudz svešu seju, ko jāiepazīst, lai varētu iederēties kolektīvā. Toreiz iegāju klasē drebēdama, jutu aukstus sviedrus uz skausta, bet tad pie manis piegāja šī blondā meitene un burtiski ievilka klases dzīvē. Nikola. Šodien, kad meitenes nav blakus un pretim veras tik daudz svešinieku, kuri mani pazīst, sajūta atšķiras – uztraukums, jā, bailes no tā, ko varētu uzzināt par pagātni, un nav pie rokas manas labākās draudzenes, lai atbalstītu šajā momentā.

Kur viņa ir? Vai es Nikolu satikšu?

Džeina, par brīnumu, sāka runāt pirmā:

- Esmu Džeina, bet pārējiem esmu zināma arī kā Daniela Brī, un esmu šī bloka dibinātāja pirms diviem gadiem.

Tagad vismaz ieviesās skaidrība par to, kādēļ visi pret šo jauno meiteni izturas ar tādu cieņu.

- Tā ir Saša, - Džeina norāda uz rudo meiteni aizmugurē, un viņa kautrīgi pamāj ar smalko, porcelānam līdzīgo plaukstu. – Tu meiteni izglābi no rebelu patruļas pagājušajā decembrī. Kopā ar viņas māsu Taņu.