Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

DEVIŅPADSMIT: "Tagad"

Man tika ierādīta guļamistaba otrajā stāvā, un, kā izrādījās, agrāk to dalīju ar Bleiku.

- Viņš tagad gulēs apakšstāvā, tāpēc vari neuztraukties, - Džeina skaidroja, atvērusi rūpīgi lakotās durvis ar iegrebtu vārdu „Lī". Laikam kādreiz šī istaba ir piederējusi citam, līdz ierados es. Telpa ir maza, tajā var ietilpt tikai nežēlīgi čīkstoša vienguļamā gulta, šaurs galds un vecmodīgs skapis ar jau iekārtām drēbēm, kas, kā noprotu, pieder man (un arī Bleikam, visticamāk). Zemi klāj ass smaragdzaļš paklājs, pa kuru visērtāk ir staigāt ar apaviem, bet es jau vairākas dienas to daru plikām kājām. Droši vien laika gaitā esmu norūdījusi ādu pietiekami, lai par diskomfortu neraizētos.

- Mums ir viens dators uz visiem, tāpēc, ja vajag, to var atrast viesistabā, - Džeina vēl piemetināja pirms devās ārā, aiz sevis aizverot durvis tik klusu, cik iespējams.

Kopš tās dienas neviens mani nav traucējis un datoru arī vēl neesmu izmantojusi. Tā kā neliekas, ka vispār kāds manītu manu klātbūtni.

Lai gan zinu, ka ir karš un tagad pasaulei vajadzētu iet pa pieskari, savā istabā to nevaru manīt. Viss liekas tikpat mierīgs, cik parasti. Zinu, ka šajā mazpilsētā esošie skolēni dodas mācīties, visi strādā un tādējādi pelna iespēju te palikt, jo, kā teica Džeina, te dzīvo vien tie, kuri to var atļauties. Apkārtni jož mūris, uz kura nepārtraukti sargposteņos tup cilvēki ar pielādētiem ieročiem, tomēr neliekas, ka kāds no rebeliem mums šo dienu laikā būtu uzbrucis; vismaz līdz manām ausīm šādas ziņas nebūt nav pienākušas.

Visiem ir sava vieta un katrs dara darbu, ko ierādīja katra bloka virsvadītājs. Šobrīd man nekas nav teikts, bet zinu – drīz arī man būs jāpiepūlas, lai dzīvotu septītajā blokā. Citādi – ceļš ārpusē mani jau sauca.

***

Guļot uz gultas, no kuras matrača atsperes nepārtraukti duras ribās, dzirdu pašpārliecinātu klauvējienu. Uzreiz pieraujos sēdus. Tagad nevajadzētu būt pusdienām, tā vismaz saka sienas pulkstenis, ritot savu vienmuļo gaitu. Katru dienu ap divpadsmitiem mani sauc ārā no šauruma, lai kopā ar pārējiem ieturētu maltīti pie milzīgā galda virtuvē. Tagad varu visus atpazīt pēc sejām, bet ar vārdiem joprojām ir liela problēma, tāpēc ne reizi nevienu nesaucu vārdos. Noprotu, ka citi apjēdz - es izvairos no uzrunas, bet neviens vēl nav man aizrādījis šī iemesla dēļ.

- Kas tur? – jautāju un pieceļos kājās, paralēli tam saņemot matus ciešā astē uz pakauša.

- Es, Bleiks.

Viņš ir viens no cilvēkiem, kas cenšas no manis neizvairīties. Kā esmu pamanījusi, visi pārējie saprot, ka neesmu tā pati Beilija, ko viņi pazina, tāpēc, ja kaut ko palūdzu padot, viņi to dara klusējot. Dažreiz pasaka „lūdzu" vai „uzmanīgi, var nopilēt". Savukārt Bleiks un Džeina vienmēr uzdod jautājumus. Zinu, ka viņi mēģina būt laipni, Džeina to dara no sirds, jo viņa bija no tām, kas izprata Beilijas problēmas. Bleiks toties grib atrast manī kādu kripatu Beilijas, ko viņš zināja. Vēl neesmu izpratusi, vai viņam tas izdodas.

Atveru durvis un sastopos ar puiša mūždien domīgo seju. Katru reizi, kad to ieraugu, rodas jautājums, vai tikai Bleiks nav kāds attāls brālēns no Markusa puses, un tad sāku domāt par to, kur draugs ir, un iegrimstu skumju pilnā upē. Tāpēc vienmēr ir labāk būt istabā un ignorēt jebko, kas notiek pasaulē. Arī Bleiku.

- Džeina man pateica, lai beidzot aizvedu tevi ekskursijā pa pilsētu, - puisis nober, un es saprotu, ka viņš nav sajūsmā par uzlikto pienākumu, bet nesaku neko pretim. Bleiks, atglaudis matus, pasniedz jaku, un pirmo reizi, kopš ierašanās, dodos ārā.