Pagātnes simfonija (Laika hronikas, #1)

PIECPADSMIT: "Tagad"

Soma jau atkal kūļājas plecā, taču šoreiz tā ir faktiski tukša. Litrs ūdens, tie paši priekšmeti, kas bija iepriekš, izņemot Tomasa jaku, jo to esmu uzstīvējusi uz auguma. Tā izrādījās šaurāka nekā atceros, tāpēc visu laiku slīd uz augšu, bet tas ir labāk par neko.

Joprojām neesmu pārliecināta, vai uzticos Džeinai, pēdējā laikā ar cilvēkiem tā notiek visai bieži, tāpēc sekoju sīkajai meitenei pa pēdām, visu laiku turot acīs viņas kustības. Nespēju saprast, kā iepriekš nemanīju veidu, kā tumšmate pārvietojas. Nedaudz smagnēji, tomēr arī zaglīgi, pēdu pēc pēdas novietojot pēc iespējas tuvāk vienu otrai. Varbūt neievēroju tādēļ, ka iepriekš viņa likās nobijusies, jauna un bijīga kā lapa koka zarā – it kā tā varētu kuru katru brīdi nokrist. Tagad Džeina parādīja savu īsto personību.

- Kur mēs ejam? – bažīgi vaicāju, metot acis visapkārt, kā cerēdama kuru katru brīdi ieraudzīt Evanu, uzlecam uz muguras un notriecam uz zemes. Varbūt Džeina mani ved uz rebelu galveno centru? Varbūt tas, ko viņa teica par Markusu, nav patiesība?

Tik ticami un patiesi, bet kā lai zinu, ka tā ir?

Kad meitene aizgāja paņemt manu somu – tā atradās jau iepriekš minētā puiša tukšajā guļamistabā (neviens tajā brīdī, izņemot Taisonsu, neatradās mājās) -, viņa sāka stāstīt visu iespējamo par Markusu, ko tikai es varētu zināt. Par manām sajūtām, citiem nepaustajām domām. Arī par vispārīgo – kur puisis dzīvoja, kādu skolu beidzis, kāda mīļākā krāsa (tā, starp citu, ir zaļa).

Tomēr neko par to, kas ar viņu noticis tagad. Liekas, it kā draugs nemaz neeksistētu, jo visa minētā informācija ir zināma arī man – Laurai nevis Beilijai – un kopš tā laika ir pagājuši gadi. Visam jābūt citādam, tāpēc nezinu, ko gaidīt, kad satikšu Markusu. Vai viņš ir ļoti mainījies? Vai tiekas ar kādu citu? Vai mani atceras? Ja puisi satikšu.

- Es redzu, ka tev ir jautājumi. – Džeina pamet skatienu atpakaļ un pasmīn. – Darīsim tā: katra uzdosim vienu jautājumu un arī atbildēsim.

- Kāpēc lai tev vajadzētu kaut ko zināt no manis? – nesapratnē interesējos. Vai tad Beilija nebūtu visu jau pastāstījusi? Visu līdzšinējo dzīvi un pat tālāk?

Pretim slejas milzīgs kalns, kas, šķiet, stiepjas bezgalīgi tālu, tāpēc Džeina apstājas un pagriežas pilnībā pret mani.

- Beilijai nepatika runāt par pagātni.

Un es piekrītu nosacījumiem. Kas gan varētu notikt? Ja jau Džeina zināja Beiliju, pavisam noteikti, ka viņas savstarpēji uzticējās, un es arī varu to darīt. Sākam soļot augšup pa stāvo nogāzi.

- Kā tu zini mani? – izlemju uzdot pašu vieglāko jautājumu no tiem, kas virmo prātā, un tas arī, visticamāk, ir gudrākais paņēmiens, jo šādi varu iegūt visu nepieciešamo informāciju par to, kas ir šī meitene un vai viņa ir uzticama un necenšas mani novest postā. Uzreiz ķerties klāt jautājumiem par Nikolu, par ģimeni, par sevi pašu būtu pēkšņa sabrukuma pirmais solis, par to esmu pārliecināta.

- Ar ko lai sāk? – Džeina vāji iesmejas, it kā tas būtu kāds īpaši labs joks, tomēr tad atkal atgūst nopietnu izskatu un turpina vērties uz priekšu. – Pa īstam mēs iepazināmies tikai, kad pirms gada izlēmi pievienoties mūsu grupējumam. Septītajam blokam, atceries?

Pavisam godīgi papurinu galvu, gaidīdama skaidrojumu.

- Visi emarīnu atbalstītāji agri vai vēlu iestājas grupējumos jeb blokos, un mūsu pilsētā tādi ir divpadsmit. Katrā pa divdesmit trīsdesmit cilvēkiem, kaut daudzums nepārtraukti mainās, saproti, vai ne? – Viņa, pieķeroties pie smalka koka stumbra, palūkojas manī, un es vāji pamāju, kaut neesmu par to pārliecināta. Vai viņi dodas prom? Varbūt mirst?