Nāves Ēnā.

[1]

Tad tas viss notika. Es biju neprātīgi iemīlējusies skolas direktora dēlā Kristiānā Evansā Dorensā. Mēs sākām satikties. Viņam bija randiņi un man arī. Mēs katrs gājām uz aklajiem randiņiem jo draugi mums lika. Bet vienreiz mums abiem, nu vismaz man paspīdēja veiksme. Es aizgāju ar Kristiānu uz randiņu. Tā tas turpinājās visu Augustu. Kad sākās augstskola, es saskumu. Bet, vismaz es biju iepazinusi Kristiānu. Laiks skrēja vēja spārniem. Mēs atkal satikāmies, es un viņš - vienā darbā. Mēs strādājām veikaliņā "Elvi", katru dienu viens uzskopa, otrs pārdeva. Mēs tās dienas pavadījām smejoties viens par otru. Līdz brīdim, kas bija viss burvīgākais manā mūžā. Kristiāns mani uzaicināja uz randiņu. Es protams aizgāju un tad viņš mani, mani bildināja.

-Pagaidi, es aiziešu nomazgāt kājas- nobļāvos mātei. Es zinu, tas skan stulbi. Vasaras vidū, līgava ies mazgāt kājas meža vidū esošajā strautiņā. -Neaizmirsti, kad Tev pēc piecām minūtēm sākas ceremonija!- -Jā, protams-. Es lēnām devos uz mežu.

Es nezināju, kad tā saruna par ko runāju ar māti, būs pēdējā. Es nepateicu viņai kad mīlu viņu, es nepateicos viņai par visu ko darīja manā labā un rūpējās par mani. Es nepateicu, jo biju stulbs skuķis. Kā es varēju nenojaust, kad kaut kas noies greizi un viņus vairs nekad neredzēšu? Ka, neredzēšu savus draugus, mīļotos, vecākus un Kristiānu Evansu Dorensu? Tā diena bija pēdējā manā mūžā. Dodoties atpakaļ no strautiņa viss bija labi, līdz brīdim kad paklupu un iegāzos dubļu peļķē. MANA 220€ VĒRTĀ KLEITA!

Pie manis pienāca Dagnija Aleksandra Jokusa, jeb, mana līgavaiņa Kristiāna bijusī meitene. -Tu domā ka, viņš Tevi mīl? Nē, viņš Tevi nogalinās, jo zina cik Tev mantojumā ir atstāts! Viņš grib mani, viņš mīl mani. Kā Tu skuķe nesaproti?- skaļi nosmējusies noteica, -Un tagat, lai viņš ar mani atkal būtu kopā un rūpētos par mūsu bērnu, es Tevi nošaušu. Kad viņi skries uz šo pusi izdzirdējuši troksni, Tu jau būsi mirusi. Attā naivā.- Es nepaspēju neko pateikt, paelpot, pilnīgi neko. Manu ķermeni pārņēma pēkšņas sāpes. Es redzu kā es trīs gadus veca apdedzinu pirkstu, kā sešos gados mani pieņem skolā, kā 11 gados sākas pamatskola, kā 16 gados sāku mācīties vidusskolā, kā 19 gados mans un Kristiāna pirmais randiņš, 22 gados sāku strādāt veikaliņā, mans un Kristiāna 20 randiņš, bildinājuma diena, kāzu diena... Un šis. Es zinu, man debesīs būs vieglāk, man nebūs tādu ienaidnieču, mani nevajās vecā pagātne un viss cits.

Jutu kā nomirstu, mans ķermenis izlaiž garu jeb manu dvēseli. Bet es, es nevēlos būt debesīs vairs. Es gribu biedēt Dagniju! Un skatīties citas dzīves. Es negribu būt debesīs vairs. Tā vieta nav priekš manis. Es nebūšu vairs tā jaukā meitene, es būšu kas vairāk.....