Nāves Ēnā.

[5]

Es sēdēju uz koka un prātoju par dzirdēto.
Man bija žēl Fēliksa.
Es biju tikk stulba ka nepamanīju to ka viņš mani mīl.
Atgriezoties pagătnē es atceros ka viņš bieži gribēja pavadīt ar mani laiku.
Viņš bieži mani aicināja uz kino,restorāniem,pastaigām un vēl citām vietām bet vienmēr ieradās Kristiāns kurš pavadīja visu laiku ar mani un neļāva man pavadīt laiku ar citiem.
Pēdējā laikā dēļ Kristiāna es nebiju apciemojusi savu māti.
Es atcerējos ka kādreiz bieži gāju iepirkties ar draudzenēm un mēs pavadījam jautri laiku.
Nemanot man sāka birt asaras.
Es raudāju tā kā nekad nebiju darījusi.
Kā es varēju būtu tik akla?
Tik akla pret visu.
Man apkārt sacēlās vējs un es nolēmu doties pie Fēliksa.
Ieejot viņa mājā mani pārņēma drebuļi.
Viss izskatījās kā parasti.
Mani sāka pārņemt dīvaina sajūta jo apkārt bija tik kluss.
Visas istabas bija tukšas izņemot vienu.
Ieejot tajā pamanīju Fēliksu.
Viņš gulēja uz grīdas.
Viņam blakus bija pudeles viskija.
Man tik ļoti sagribējās ar viņu parunāt bet kā?
Manu skatienu pievērsa zīmulis un lapa.
Uzrakstījusi : Sveiks.
Es nometu lapiņu pie viņa sejas.
Viņš pamanījis to piecēlās uz izlasīja.
-Kurš šeit ir?
Viņš jautāja.
Es paņēmu lapiņu un viņa acis iepletās redzot ka ta paceļas gaisā un uz tas tiek kautkas rakstīts.
Elizabete.
Es uzrakstīju.
Viņa acis iepletās vēl lielākas.
-Elizabet?Kur tu esi?
Es uzrakstīju : Pa labi.
Viņš pagriezās manā virzienā un teica.
- Kā?Tu esi rēgs?Tu man pietrūci.
Jā esmu rēgs.Es par tādu kļuvu lai atriebtos Kristiānam un Dagnijam.Tu man arī.
Es uzrakstīju un viņš izlasīja.
Pēc kāda brīža es izdzirdēju soļu un Fēliks šķietami arī.
-Mana māsa.Vai mēs varam vēlāk turpināt?Un vēlāk izstāstīt visu kas notika?
Es nopūtos un uzrakstīju.
Jā.Līdz vēlākam.
Viņš pasmaidīja.
-Līdz vēlākam.
Viņš pateica un es jau biju tālu.
Es ar lielu nepacietību gaidīju kad varēšu turpināt ar viņu runāt.
Pēc kāda laika pamanījos aizmigt.