Nāves Ēnā.

[6]

Es piecēlos un atrados zem koka.
Kautkādā veidā biju nokritusi bet kritienu nejutusi.
Ak pareizi esmu rēgs un rēgi nejūt.
Pēkšņi atcerējos par sarunu ar Fēliksu.
Man tak vajadzēja viņu satikt.
Lēni piecēlos un devos uz viņa mājas virzienu.
Apkārt visi cilvēki sarunājās un mani neredzēja.
Tas bija dīvaini.
Ejot es pamanīju kautko pazīstamu.
Kristiānu.
Viņš găja pa ceļu kurš ved uz viņa mājām.
Es sāku viņam sekot.
Bija dīvaini novērot kā kāds iet.
Apkārt viss bija kluss.
Neviena cilvēka.
Neviena dzīvnieka.
Nevienas dzīvas būtnes izņemot Kristiānu.
Es atcerējos ka kādreiz šeit bija tirgus kurš bija pilns ar cilvēkiem.
Tieši šeit mēs ar ğimeni iepirkāmies.
Uz manām acīm paradījās asaras.
Viena lasīte paguvās nokrits.
Ar vienas rokas traucienu notraucu asaras.
Tas bija muļķīgi raudāt ja esi rēgs.
Sekojot tālāk sapratu ka viņš domā šķērsot ielu pa kuru brauca mašīnas.
Kad viņš bija vidu es viņu paķēru aiz rokas un neļāvu viņan iet.
Viena mašīna kura traucās mežonīgā ātrumā nepaspēja nobremzēt un Kristiāns aizlidoja pa gaisu.

*Kristiāna skata punkts*

Es sāku šķērsot ielu un vidū es nevarēju pakustēties.
Man likās ka kāds mani tur bet es nevienu neredzēju.
Kā tas bija iespējams?
Pēkšņi man galvā ienāca Elizabete.
Vai iespējams ka viņa...
Es nepaspēju izdomāt jo sajutu spēcīgu triecienu un es aizlidoju pa gaisu.
Mabs ķermenis nokrita ceļmalā un no manas mutes sāka tecēt asinis.
Pēc tam mani pārņēma tumsa.
Es piecēlos slimnīcā.
Man bija lauzta roka un kājā kā arī bija smadzeņu satricinājums.
Kad es iztāstīju visu ārstiem viņi tikkai pasmējās.
Varbūt es tiešām jūku prātā?
Tapat kā Dagnija.....