Nāves Ēnā.

[8]

Viņš ir perfekts.
Galvenais jau ir tas ka viņš mīl mani.
Es zinu ka man jābūt priecīgai bet es nēesmu.
Un es pat nevaru atbildēt uz Fēliksa jūtām un vēl pietam esmu rēgs.
Kapēc?
Kāpēc tas notika ar mani?
Tieši ar mani?
Ko es biju nodarījusi kādam?
Ko?
Tas nebija godīgi.
Dzīve vispār nav godīga.
Es atcerējos mātes vārdus.
Man vienkārš nepieleca.
Palūkojoties uz Fēliksu man sāka ritēt asaras.
Man bija viņa žēl.
Paņēmusi lapiņu es rakstīju.
Sveiks.
Nometusi lapiņu es gaidīju.
-Sveika.
Viņš teica.
Es nezināju kāpēc bet man likās ka viņš ir noskumis.
Tu labi zīmē.Kāpēc esi noskumis?
Es rakstīju.
Viņš brīdi apdomājās un teica ko tādu kas mani šokēja.
-Man tika atrast vēzis.
Es sastingu.Tas nebija iespējams.Kapēc visiem labajiem jamirst.Tad es atcerējos.
Vēzi tak var izarstēt.
To tak var izārstēt vai ne?
Es izmisusi rakstīju.
-Protams.
Viņš teica.
-Es tevi mīlu Elizabete.Un vēlos kaut tu atgrieztos cilvēkā.Vai tas iespējams?
Centos saprast dzirdēto un uzrakstīju.
Es nezinu vai tas ir iespējams.Bet es ticu ka ir.
Es uzrakstīju un ticēju tam.
Ir jābūt optimistam.
Es pie sevis noteicu.
Pēkšņi man galvā iešāvās vecmāmiņa.
Viņa tak ir burve.
Nakamajā brīdī nolēmu doties pie viņas....