Nāves Ēnā.

[9]

Izdomāju pateikt Fēliksam kad dodos, uzrakstīju uz lapiņas
- Es atcerējos, kad mana vecmāmiņa ir burve. Es aiziešu pie viņas.
Nometu lapiņu viņam pie kājām, cerot kad viņš to izlasīs. Par brīnumu, viņš ieraudzīja mazo lapiņu un noteica - Labi, bet es došos līdzi - piebilsdams - paņem šo matu sprādzi, lai redzu un atrodu Tevi - Tā nu mēs devāmies ceļā. Es viņu paķēru aiz pleciem un lēnām nolaido no otrā stāva. Tā tik bija dīvaina kompānija - rēgs, jeb lidojoša matu sprādze un cilvēks, kas seko tai..

Kad nonācām pie mazās mājiņas, kas vairāk līdzinājās pagrabam, pieklauvējām.
Mana vecmāmiņa atvēra durvis un dīvainai uzlūkoja Fēliksu, pēc tam aplūkodama mani viņa mūs aicināja iekšā. - Redzu, kad kādam esmu vajadzīga - turpinājusi vairs nemurmināt noteica - Tas nebūs tik viegli, sākumā būs jaizrok viņas ķermenis, būs jāveic grūts rituāls, kur vaidzēs, viņas slepkavas asinis. Visbeidzot, tas rituāls arī var neizdoties. - Es palūrēju uz Fēliksu, viņš bija apmūlsis, paskatījos uz vecmāmiņas un teicu, jo zinu, kad viņa mani dzirdēs - Vecmāmiņ, viņam ir vēzis, to vajag izārstēt. Par mani ir vienalga, un labāk viņam pastāsti, par ko Tu proti, jo savādāk, viņš noģīps - kā par brīnumu vecmāmiņa pamāja un teica - Es zināju kad šāda diena pienāks, tādēļ es jau visu sapratu par to kad nāci ar Elizabeti uz šejieni. Un saistībā ar vēzi. Es varu viņu sabūt laukā, bet Tev vajag man sadabūt no slimnīcas dažas labas zāles. - Fēliks izskatās vēl trakāk apmūlsis, tādēļ nespēja neko pateikt, ja nu vienīgo teikumu - Elizabete?

Es kandrīz no smiekliem pamiru. Pārnestā nozīmē.... Viņa sejas izsteiksme bija tik kjūt un reizē tik smieklīga.. Viņš būtu labs aktieris. Palūrēju uz vecmāmiņu, viņa smējās bet .. Fēlikss? Viņš bija bāls kā krīts, ar kuru varētu zīmēt pa tāfeli. Nočukstēju vecmāmiņai - Viņš mani mīl, nenogalini viņu ar savu "vājprātu" , labi? - viņa saprot jokus , tādēļ pamāja man, kad viss ir labi.