Nāves Ēnā.

[7]

*Elizabetes sk.p.*

Man pietrūkst viņa. Es reāli mīlu Kristiānu. Bet viņš.. Viņš.. Ļāva man sabrukt, sirdij salauzsties miļjoniem gabaliņos un ticēt šim, šim visam, kas notiek ar mani. Varētu pakaitināt Kristiānu, ielecot pirmā stāva palātā, viņš skatījās griestos. Kaut es savas lūpas varētu uzlikt uz viņējām. Kaut izjustu to sasodīti labo smaržu, izskatu, matu - kurus aizstiku, kad skūpstīju. Viņš man bija viss. Viss. Kaut es spētu kaut ko darīt lietas labā. Kaut es varētu..

Nedroši piegāju klāt Kristiānam, viņš kā sajutis mani pagriezās. Viņš ieskatījās manās acīs. Viņš mani redz? Dzird? Jūt?
-Kristiān, Tu mani dzirdi?- nedroši pajautāju
Viņš neatbildēja, tik papurāja galvu un atsāka skatīties griestos. Piegāju tuvāk viņam un viņu noskūpstīju. Man šķiet kad vinš noģība, jo pēkšņi noraustījās un aizvēra acis.

*Kristiāna sk.p.*

Es sajutu viņu. Elizabete. Es viņu nemīlu, es ienīstu viņu. Kā viņa varēja noticēt kad mīlu viņu? Man vajadzēja tik viņas naudu, ko dabūtu mantojumā, kad viņu nogalinātu. Sajutis viņu paskatījos uz logu. Es redzēju, tādu kā vējiņu. Paskatīdamies viņas 'acīs' , ātri novērsos. Es jūku prātā.. Tā nevar notikt! Bet tad.. Tad notika tas, ko patiešām negaidīju.. Es sajutu tādu kā vēju niekojoties ar manām lūpām. Es nezinu un nemāku skūpstīt gaisu, tāpēc neko nedarīju. Noraustījos, jo tas vējš bija auksts un aizmigu. Miegā,no kura nekad nevēlētos pamosties.

*Elizabetes sk.p.*

Apsēdos un krēsla un gaidīju kad viņš pamodīsies. Es nevaru viņu atstāt vienu. Es mīlu viņu, viņš ir bija mana pagātne, tagadne un būtu nākotne. Es viņu dievinu, viņa smieklīgie joki, mīlestība pret futbölu, saprašana, jaukums, es varētu tā turpināt visu mūžu, bet nē. Man ir jācīnās. Man jādara tā, lai Dagnija izšķirtos ar Kristiānu. Kad biju tuvu savai izdomātajai sapņu pasaulei, kāds iegāja palātā. Tā bija Dagnija. Ko tā sasodītā kuce te dara? Ilgi nedomādama paķēru viņas kāju, liekot viņai nokrist. Tas troksnis laikam bija pārāk liels, jo Kristiān pamodās. Atvēris vaļā acis, viņš uzlūkoja Dagniju, ar tādu mīlestības skatienu. Viņš, pretīgais nodevējs. Es Tevi ienīstu! Un pēc šī teikuma es sāku raudāt. Es viņu mīlu un ienīstu vienlaikus! Tā nevar būt. Viņš, viņš ir pārņēmis manu galvu. Man jātiek prom. Bet sākumā jaizdara viena, maza, jauka lietiņa ar Dagniju. Paņēmu viņu aiz matiem un kakla, sāku lidot uz ceturto stāvu. Atlaidu viņu un lidoju prom. Man ir vienalga par viņu. Pretīgo, neglīto, stulbo govi Dagniju, siržu lauzēja.

Varētu aizlidot pie Fēliksa un paskatīties, kā viņam klājas. Ielidojot caur viņa logu, es ieraudzīju viņu zīmējo mani... Bullshit. Viņš tik sasodīti labi zīmē. Viņš . . .