Nāves Ēnā.

[3]

Arvien ātrāk padevos skrējienā. Man nav spēka. Es nespēšu panākt viņus. Ko viņi dara ar manu ķermeni? Es kādreiz atdzīvošos? Ko jūt Kristiāns? Vai viņi uzzinās taisnību? Vai Dagnijai būs sods? Tie visi jautājumi mani moka. Es nezinu, nekad nezināšu, nekad neuzzināšu. Lēnām dodoties uz slimnīcas busi, es apskatu visu pārējo. Mašīnas brauc, bērni ratiņos guļ, piņņā, bet es? Es, es nedzīva kā spoks dodos skatīties savu ķermeni, slimnīcā.

Man bail doties tajā palātā, bet neko darīt. Iegājusi, es kandrīz paģību. Pārmestā nozīmē. Pie manis bija sastājušies kandrīz visi cilvēki, kas bija kāzās. Viņiem ir jāzin patiesība! Izlienot cauri cilvēkiem, padarot viņiem drebuļus, tiku pie loga. Uzspūtusi elpu, kura man neziņā bija silta sāku rakstīt teikumus. 'Mani nogalināja Dagnija', bet kā man pievērst viņu uzmanību? Ak, jā! Manas caurās smadzenes !! (Kuras protams nav dzīvas) Paņēmu vienu pērlīti, no savas kleitas, es to pametu pret logu. Visi paskatījās uz loga pusi. Es zvēru, ja es būtu dzīva es vienkārši būtu tā uzstraukusies, kam dēļ viņi noģība.

Izzagos caur sienu, nākamajā palātā gulēja Dagnija. Viņa bija pamodusies. Nolēmu viņu pabiedēt. Pacēlu viņas segu un nometu uz palātas grīdas, viņa bija šausmīgi pārbijusies. Pati vainīga! Viņa jau mani nogalināja. Lai tagat viņa cieš!