Bīstamā Mīlestība 2

Dēmoni.

Istabā iespīdējās saules stari un  es pavēru acis.
Sesdiena.
Diena kad varu pabūg vienatnē un bez skolas.
Lēni izlīdu no gultas un piegāju pie spoguļa.
Man pretī skatījās meitene ar ļoti gaiši blondiem matiem un debess zilām acīm.
Laikam tas ir tā iedzimts ka enğeļi visi ir blondīņi.
Es pasmaidīju.
Varbūt daži domās ka ir stulbi smaidīt bez iemesla bet nu es tā daru.
Novērsusies no spoguļa piegāju pie skapja.
Skapis bija pagatavots no koka un viņu rotāja puķaini zīmējumi.
Atvērusi skapi es izvēlējos drēbes.
Tākā jau minēju man nepatīk kleitas un tāpēc šodien uzvilku savus gaišos šortus un rūtainu kreklu un piegāju atkal pie spoguļa.
Kautkas nebija kā vajag.
Ilgi domādama nolēmu iztaisnot matus.
-Lūk..perfekti.
Es pie sevis noteicu un iztaisnoju pēdējo šķipsnu.
Ātri iemetu gultā taisnotāju un izskrēju laukā pa ceļam paķerdama savas zilās laiviņas.
Šodien bija nedaudz apmācies.
Skaistās zilās debesis bija pārklātas ar tumšiem draudošiem mākoņiem.
Varēju derēt ka drīz līs.
-Aundreja?Tā esi tu?
Mani no pārdomām izsauca meitenes balss.
Tā bija Annika.
Mana draudzene un klasesbiedrene.
-Juuuu....
Es atsaucos un pieskrēju pie viņas.
Mēs kā jau vienmēr apskāvāmies.
-Vari palīdzēt?
Viņa pajautāja kad bija mani atlaidusi no apskāviena.
Mirkli apdomājos un izmetu.
-Protams.
Viņa pasmaidīja un teica.
-Man ir jānodod šī grāmata skolā bet nu....tu jau zini tagad tur ir dēmoni un man ir mazliet bail tur iet.Un tu jau zini ka mēs ar viņiem īsti labi nesatiekam un...nuuuu....tu jau saprati.
Manas acis mazliet iepletās.
Protams ka es varēju atteikt jo man pašai nepatika atrasties kopā ar dēmoniem bet kā jau labi audzināts enğelis es piekritu.
Annika laimē iekliedzās un iedevusi man grāmatu aizgāja prom.
Nopūsdamās es izpletu spārnus un devos uz skolu.
Ieejot es sastingu.
Man pretī vērsās vairāki tumši un dēmoniski skatieni.
Lēni iegāju iekšā un uzsāku ceļu uz bibliotēku ignorējot apkārtējos skatienus.
Daži no viņiem pat sačukstējās.
Tikusi pie bibliotēkas es iegāju iekšā.
Paldies dievam neviena nebija.
Nu protams izņemot bibliotekāru.
-Ko mīļā tu te dari?Enğeļu laiks sen beidzies ir.
Bibliotekārs noteica un paņēma grāmatu.
-Piedodiet.
Es nočukstēju un izskrēju ārā.
Galvenais bija tikt ātrāk prom no šejienes.
Nopriecādamās ka tulīt tikš pie durvīm es pakritu un novēlos zemē.
Daži dēmoni iesmējās.
-Skat skat.Enğelītis ir ieradies.Vai sajauci laikus?
Viena dēmonu meitene jautāja.
-Iedomājies nē.
Es strupi atsaucu un pietrausos kājās.
Nu jau man apkārt bija sapulcējušies seši dēmoni.
Kāds mani saķēra aiz rokām un neļāva kustēties un pa to laiku pie manis piegāja tā pati meitene un izvilka no manis amuletu.
-Atdot!
Es kliedzu.
Man nebija nejausmas ko darīt.Ja es pazaudēšu amuletu tad es pazaudēšu pēdējo atmiņu par brāli.
Un to es negribēju.
-Un ja nē?Ko tu man izdarīsi?
Viņa iautāja un aizmeta amuletu prom.
Amulets atsitās pret zemi un nedaudz ieplīsa.
Es apdomājos un sapratu ka neko nevaru viņai padarīt.
Man netika mācīts cīnīties.
Es biju vāja.
Pēkšņi apkārt palika tumš un pūlis dēmoni izveidoja ceļu pa kuru nāca kāds puisis.
-Kas šeit notiek?
Viņš jautāja un ieraudzījis mani viņš apklusa.
-Atlaidiet viņu.
Viņşstingrā balsī noteica un norādīja uz mani.
-Bet....
Meitene mēğināja iebilst bet tad pavēlēja mani atlaist.
Es nokritu uz zemes.
Vietās kur man bija pieskāties dēmons bija palikuši nospiedumi.
Ar laiku visi izklīda un pie manis piegāja tas dīvainais puisis ar manu amuletu.
-Tas tavs?
Viņš jautāja.
Es pamāju bet pēc tam pakratīju galvu.
-Nesapratu.
Viņš noteica un pastiepa man amuletu.
Es to ātri izrāvu no viņa rokām un uzliku uz kakla.
-Tas ir mana brāļa.
Viņš apjucis paskatījās uz mani un tad uz amuleta.
Man likās ka viņš brīdi saspringst  un izbrīnas.
Varbūt man tikkai likās.
-Ejam es tevi aizvedīšu.
Viņš piedāvāja bet es pakratīju galvu.
Paldies nepateikusi es izskrēju laukā un izpletu spārnus.
Es jutu ka viņš man sekoja bet tad kad viņš izskrēja laukā es biju jau tālu prom.