Bīstamā Mīlestība 2

Ikdiena.

-Aundreja!Tu nokavēsi skolu.
No lejastāva es izdzirdēju mātes saucienus.
-Come on kapēc enğeļiem arī ir skola?
Es neapmierināti jautāju.
Atbildi tā arī nesaņēmusi es izlīdu no gultas un atvēru skapi.
Un sākās problēma.
Nav jau tā ka man ir tukš skapis.
Viņš ir pilns ar drēbēm bet....bet man nav ko vilkt.
Tieši tālab mana māte mani modina divas stundas pirms skolas sākums.
Tātad 06:00 man ir jāceļas.
Bargi vai ne?
Ilgi stāvēdama pie skapja es izvilku puķainu kleitu.
Neteiksim ka pati labākā izvēle bet nu man derēs.
Protams jums tagad bija tāds - Kapēc? -
Un atbilde ir vienkārša.
Lidojot kleitas ļoti bieži ceļas uz augšu un ja netālu lido kāds puisis patīkami nav.
Apğērbusies es noakrēju lejā un nobučoju mammu uz vaigu.
Tēvs kā vienmēr bija Ellē.
Tur viņam itkā esot daudz darba.
-Tu ēdīsi?
Mani no pārdomām izsauca mātes jautājums.
-Jup.
Es atbildēju un iemetu somā grāmatas.
Lēni piegājusi pie galda sapratu ka šodien brokastīs ir augļu salāti.
Ņammmm.....
Ātri notiesājusi tos dāvāju mātei atvadas skūpstu uz vaiga un izgāju ārā.
Tur mani sveicināja vasaras saulīte.
Izklausās stulbi ka vasarā ir skola bet nu tā ir.
Es eju 12.klasē un mums augstākais ir 3 stundas.
Maz vai ne?
Tas ir tālab jo pēc tam nāk Dēmonu kārta.
Palekdamās es izpletu spārnus un traucos uz skolu.
Un tad sākās.
Kā jau minēju man nepatīk kleitas.
Pielidojusi gandrīz pie pašas skola ieejas mana kleitas apakšdaļa pacēlās uz augšu.
-Bļāviens.
Es nolamājos izdzirdams puiša smieklus.
Viens starp viņiem bija mans puisis.
Viņš redzot ka esmu piezemējusies pienāca pie manis.
-Smukas biksītes .
Viņš plati smaidot teica.
-Ko tu neteiksi.
Es atsmaidot noteicu un dāvāju viņam skūpstu uz lūpām.
Nepagāja ne sekunde kad mēs jau skūpstījāmies pilnā jaudā bet tad zvans.
TTTTTRRRRRRRRRRRRRRRRRR!!!!!!!!!!!!!!
Ātri atraudamās es ieskrēju skolā.
Šodien pirmā stunda bija Dēmoloğija.
Zinātne par dēmoniem.
Tā bija visai interesanta stunda it īpaši ņemot vērā ka mans tēv ir dēmons.
Butībā mans brālis arī bet viņu nolaupīja.
Pēc mātes vārdiem dēmons.
Īsti beizprotu kālab ko tādu vajag darīt.
Man brāļa pietrūkst kautgan īsti viņš neskaitas mans brālis.
Kā lai paskaidro......
Mums vecāki protams ir kopīgi bet tākā esmu enğelis neviss dēmons mēs radinieki nevaram būt.
Mātes un tēva draudzenes Jana stāsta ka tas ir rets gadījums kad liedzimst viens dēmons un viens enğelis.
Un atkal es aizdomājos.
Atnākusi līdz klases durvīm es iegāju iekšā.
Protams es kavēju.
Bet tā kā tā bija Dēmoloğija uztraukumam nebija pamata.
Ziniet kapēc?
Jo es biju skolotāja mīlule.
Viņu sauca Elno Roflongo bet es viņu saucu par Elno kautgan vajadzētu saukt viņu par skolotāju.
Un vēl kas...viņš bija dēmons.
Tas ir loğiski jo dēmoni daudz labāk zina paši par sevi nekā enğeļi par dēmoniem.
Īsti tālāk nav ko stāstīt.
Dēmoloğoja pagāja tīri labi.
Pēc tam bija Vēsture un Mağija.
Mağijā nopelnīju desmitnieku par mājasdarbu.
Tas bija vareni.
Pēc skolas devos taisni uz mājām jo nekur negribējās doties.
Ieejot mājās sastapu tēti.
Tas bija neparasti jo parasti viņš pie mums ir tikkai vakarā jo pa dienu ir Ellē.
Dāvājusi viņa bučiņu uz vaigu es uzskrēju augšā un atkritu gultā.
Un tomēr nekur nav tik labi kā mājās.