50 shades of Jungkook | LV | ✅

19. daļa - Saraksts

♡

Iedzēris zāles,es baidīdamies,viņu pētīju.
-Tu...gulēsi vai nē? - Es nedroši jautāju.
Viņš nolika glāzi un skapīša un uzlūkoja mani.
- Ja vien tu nāksi man blakus.- Viņš nopietni atbildēja.
Es apstulbu un piesarku kā biete.
- Ko? -
Jungkooks nopētīja mani.
- Es ievilkšu tevi gultā,ja nenāksi.- Viņa tonis bija ļoti nopietns.
Es izpletu acis no šoka.
- Jungkook...- Man nebija ko teikt.

Brīdi skatījies uz mani,viņš klusi iesmējās.
- Jau padomāji? Ha..tava reakcija ir diezgan fascinējoša.- Viņš smaidīja.
Es paliku nikna par to.
- Nespēlējies ar mani Jungkook,citādāk šī ir pēdējā reize,kad tev palīdzu...- Es piecēlos kājās un devos uz viņa vannasistabu.
Dabujusi atkal dvieļus,kurus saslapināju,es tos nesu Jungkookam.
Pielikusi vienu pie pieres,viņš deva man nopietnu skatienu.
- Tu beigsi par mani rūpēties tik ļoti? -

Es pasmīnēju.
- Piedod,bet nevaru neko citu padarīt.- Es piespiedu dvieli ciešāk viņa pierei.
Jungkooks nopūtās.
- Tu esi tiešām kaut kas...- Viņš nomurmināja pie sevis.
Es uzrāvu uzaci.
- Kaut kādas pretenzijas? Virtuvē man pats teici,lai palieku un es to arī darīšu.- Tagad es viņam gribēju ieriebt.
Nezinu,kur man tāda pašpārliecinātība parādījās,bet vismaz es nejūtos vairs nervoza.
- Nu,protams...- Viņš novērsa no manis skatienu.

Starp mums jau atkal iestājās klusums,kad es nomainīju dvieli un viņš pēkšņi piesēdās man tuvāk,kas lika man panikot un atliekties uz atpakaļu.
Dvielis attālinājās no viņa pieres,tāpēc viņš noturēja manu roku vietā un pielika dvieli pie viņa pieres.
- Tā ir vieglāk.- Viņš klusi teica.
Es sāku blenzt uz viņu,līdz atjēdzos un turpināju atvēsināt viņa pieri.
Viņa skatiens pievērsās man un tagad viņš sāka blenzt uz mani.
- Ja tā turpināsi,tu arī saslimsi no mana vīrusa.- Jungkooks vēroja mani.

Es smagi nopūtos.
- Vismaz panākšu,ka būsi vesels.-
- Un kā tu zināji,ka esmu slims? Jimins atkal pateica? - Viņa tonī jau atkal bija mazs niknums.
Tas lika man sakost zobus.
- Labāk neatbildēšu,jo tu visu laiku kliedz uz mani,ja runājam par viņu.- Es atvirzījos no viņa tālāk.
Jungkooks nobolīja acis.
- Tev tiešām nebija jābrauc pie manis...es pats varu ar visu tikt galā...- Viņš jau atkal mēģināja man ieskaidrot.

Es viņu uzlūkoju.
- Tiešām? Kaut kā neizskatās,jo tu bez mana pirksta,vispār nepieskaries zālēm un pat ārstu tev nevajag...labāk būtu bijis,ka tu brauc uz slimnīcu,jo šis ir pavisam nopietni...- Manās acīs bija raizes,kad noņēmu dvieli un noliku tos pie zemes.
- Tev vajadzētu gulēt...- Es vēsi teicu,bet mierīgā tonī.
Jungkooks saņēma manu roku uzreiz,kas lika man sastingt un lēni paskatīties uz viņu.
- Y/N...tu nesaproti...- Viņš smagi nopūtās un nolaida skatienu.

Es tikai samulsu un pētīju viņu.
Jungkooks pacēla galvu un atkal mani uzlūkoja.
- Tas nav pareizi,ko dari...ja es tev tiešām rūpu,tad palaid mani vaļā un aizmirsti mani...- Viņš lūdzās.
Tas lika man nolaist skatienu un atlaist viņa roku.
Es saņēmu savu galvu rokās un smagi nopūtos.

- Tu esi vainīgs pie tā...tu to iesāki pirmais...- Es biju nikna uz viņu.
Viņš apstulba.
- Kādā ziņā pirmais? -
Sakodusi zobus,es pašķielēju uz viņu.
- Tavs skūpsts...tas bija mans pirmais skūpsts,kas lika man tevī vēl vairāk iepatikties...tev tā nevajadzēja darīt...- Es jau atkal novērsos.
Viņš uz brīdi par to bija šokā.
- Tavs pirmais skūpsts? No manis? - Viņam tas bija liels pārsteigums.
Es skumji iesmējos,kad iztaisnoju muguru.
- Jā...tas bija...- Man aptrūkās vārdu,jo nevarēju to izskaidrot.
- Vienreizējs...- Jungkooks pabeidza,iekožot sev lūpā.