♡
"Rihard? Kāpēc tu vairs man nezvani?"
Apsēžoties uz parka soliņa,es uzlūkoju savu brāli.
Viņš paskatījās uz mani un viņam acīs bija skumjas.
"Man ir iemesls"
Es samulsu.
"Kāds? Tu taču jebkurā brīdī vari man piezvanīt."
Rihards nopūtās.
"Es baidos,ka tev nodarīs pāri,jo...viņi man lika ar tevi vairs nesatikties..."
Es vēl vairāk samulsu.
"Par ko tu tagad runā? Kas ir viņi?"
Viņš deva man skumju skatienu un izstiepa roku,norādot uz kaut ko ar pirkstu,tieši man aiz muguras.
"Viņi"
Es apjuku un uzreiz pagriezos.
Kad viņus ieraudzīju,man izpletās acis un man uzbruka melna tumsa,kas apskāva visu parku,iekļaujot arī mani.
"Y/N,man žēl"
Riharda balss attālinājās.
Es sāku panikot un man bira asaras,kamēr es grimstu un Rihards pazūd no mana skata.
"Nē!! Nē!!"
Es kliedzu,bet bija jau par vēlu.
♡
Kāds stipri purināja manus plecus un es jutu,ka man ir pilnas acis ar asarām.
- Nē...- Es pēdējo reizi izčukstēju.
- Y/N,mosties!! - Kāda balss man satrauktā balsī teica,kad es nomierinājos un beidzot pamodos.
Es atvēru acis un momentā piecēlos sēdus,smagi elpojot.
Es sāku blenzt sienā,kad kāds pieskārās man pie vaiga.
- Y/N...viss kārtībā? -
Viņa balss mani uz brīdi nobiedēja,bet man bija vienalga,jo man vajadzēja mierinājumu.
Es pagriezos pret viņu,kur viņš jau uz mani skatījās un es nekavējoties,viņu apskāvu,aizmirstot faktu,ka viņu ienīstu.
- Jungkook...- Es caur asarām čukstēju.
Viņš uz momentu bija šokēts,bet uzreiz atbildēja apskāvienam.
- Lūdzu neraudi...viss būs kārtībā...- Viņš glāstīja manus matus,lai mani nomierinātu.
Es noliecu galvu viņam pie kakla un smagi nopūtos,kamēr iesmaržoju viņa aromātu.
Nezināju,kāpēc viņš ir man blakus gultā,bet uz to momentu es biju stresā no tā sapņa,kas man bija,par savu brāli,ka man bija vienalga par to.
Šausmas.
Atrāvies,viņš noslaucīja manas asaras un uzlūkoja mani,kamēr es no kauna novērsos.
- Piedod...- Es nočukstēju,jo negribēju tā bāzties viņam virsū.
- Nekas.- Viņš vāji pasmaidīja.
Nopūtusies,es paskatījos cik pulkstenis.
Bija tikai pusseši no rīta.
- Gosh...- Es sabužināju savus matus un nodūru galvu uz leju.
Jungkooks pacēla manu zodu uz augšu un lika man skatīties uz viņu.
- Tagad tu izturies citādāk pret mani...kāpēc? - Viņam bija ziņķāre.
Es nobolīju acis un apgūlos uz spilvena.
- Man nav spēka,lai uz tevīm kliegtu,kā tu visu laiku uz mani,tāpēc atvaino mani,es turpināšu gulēt.- Uzgriezusi viņam muguru,es noklepojos un mēģināju gulēt.
Viņš nopūtās un ārī apgūlās.
Gaidījusi,ka viņš mani apķers,viņš to tomēr nedarīja.
Tas lika man nobrīnīties.
No vienas puses tas bija labi,bet man palika auksts un es gribēju viņa siltumu.
Velns,kas ar mani notiek??
Mēģinājusi aizmigt,es to nevarēju,jo sāku trīcēt.
Es pagriezos pret Jungkooku un paskatījos vai viņš jau guļ.
Mēģinājusi saskatīt vai viņam acis ir vaļā,viņa roka pieskārās man pie vaiga,kas lika man sarauties.
- What...- Es izdzirdēju viņu,smīnējam.
- Tu grasījies man tā visu laiku blenzt virsū? Es zinu,ka esmu pievilcīgs,bet nevajag jau tik uzkrītoši skatīties uz mani.-
Es piesarku un paliku nikna.
- Tāds nebija mans plāns,es tikai...- Viņš mani apturēja un pievirzījās man tuvāk,apskaujot mani.
Es izpletu acis.
- Ko tu...? - Viņa seja pietuvojās manai un es apklusu.
- Tu trīci kā apšu beka,tāpēc nāc šurp,pie manis tuvāk.- Jungkooks pasmīnēja.
Es negribēju to darīt,bet man tiešām bija auksts.
Padevusies,es piespiedos viņam tuvāk,ieliekot savu galvu,viņa atslēgas kaulā.
- Nu re,tā jau cita lieta.- Viņš pasmaidīja un un atspieda savu galvu,gar manējo,matos.
Tas lika man nopūsties un man jau atkal viņa smarža iegāja degunā.
