Pamodos kā jau katru rītu,sešos. Man vienmēr nāca miegs no rītiem,bet es centos savākties un kāpu no gultas ārā,lai varu sataisīties uz skolu.
Kamēr ieeju dušā,paēdu brokastis,apģērbjos,uzkrāsojos un pabaroju savu kaķi,paiet kāda pusotra stunda. Man paliek pusstunda laika,lai varu mierīgi aiziet uz skolu. Tā kā šodien...
♡
Ieejot klasē,jau viss bija pilns ar studentiem. Pamanījusi savu kursas biedreni Rozu,es ar smaidu sejā devos pie viņas. Kad apsēdos viņai blakus,viņa uzbruka man ar lielu apskāvienu. - Čau!! - Viņa saspieda mani cieši. Es iesmējos. - Tu gribi,lai nosmoku? - Roza atlaida mani vaļā. - Upss...piedod...- Viņa nevainīgi pasmīnēja.
Es pasmaidīju un paskatījos apkārt. - Tulīt jau zvans,kur skolotājs? - Man nepieleca,jo viņš parasti bija piecas minūtes ātrāk. - Labāk,ka viņš nav,nekā ir.- Roza blakus iesmējās. Es nobolīju acis un tajā momentā tieši noskanēja zvans. Visi apsēdās savās vietās un arī skolotājs ienāca klasē. Mēs visi jau izvilkām grāmatas un klades un bijām gatavi stundai.
- Labrīt,jaunieši! Ķeramies klāt pie pierakstiem,ko iesākām pagājušā stundā.- Skolotājs teica. Visi pamāja un iesāka stundu.
♡
Beidzot pirmais stundu posms bija beidzies un mēs ar Rozu varējām iet uz pusdienām,ārpus skolas kafejnīcā. Pie mums piebiedrojās arī kursas biedrene Džeina,tāpēc mēs devāmies kopā ēst.
Izvēlējušās gardas un diezgan veselīgas pusdienas,mēs sākām ēst.
Ops! Esta imagem não segue nossas diretrizes de conteúdo. Para continuar a publicação, tente removê-la ou carregar outra.
Laiku mēs vienmēr pavadījām labi,jo mums nekad netrūka tēmas,par ko runāt. Tas pats arī šodien.
- Dzirdējāt meitenes...mans tēvs pieņēma darbā vienu puisi no Korejas,kurš būs boss vienā no viņa lielākajiem uzņēmumiem un es brīnos,ka tāds kā viņš jau strādā par biznesmeni...- Džeina iesāka. Es uzrāvu uzaci. - Tiešām? Kāpēc gan tā? - Es īsti nesapratu. - Daudzi saka,ka viņš ir ļoti gudrs un izskatīgs,bet tas neliedz faktu,ka viņš ir diezgan jauns un var uzņēmumu savā amatā nogremdēt uz leju...es nesaprotu,kāpēc viņu pieņēma tieši par bosu...- Viņa nopūtās. - Un cik tad viņam ir gadi? -Roza iesaistījās sarunā. - Viņam ir 19.gadi.- Mēs abas ar Rozu izpletām acis.
- Nopietni?? Tas taču ir smieklīgi...- Es iesmējos. Roza pamāja. - Jā..ir gan...- - Bet kā tad viņš jau varēja tik nopietnu amatu dabūt? Viņš jau ir izmācījies vai kā? - Džeinai nepieleca. Roza brīdi padomāja. - Es īsti nezinu visu,bet viņam esot sertifikāts par to...- Es nobrīnījos par viņas vārdiem un beigās pasmīnēju. - Nu tad vēlam viņam veiksmi,ja drīz vien viņu neizmetīs ārā...- Mēs visas kopā iesmējāmies.
