♡
Es biju lielā nesaprašanā.
Bija arī bail uzzināt,kā viss bija patiesībā.
Tagad zināju,ka mans boss bijis manā dzīvoklī un arī...gultā....
Tas tiešām mani pārbiedēja,jo atklāju arī viņa māja tāpat smaržo,kā mans dzīvoklis.
Viss tiešām bija mulsinoši.
Man vajadzēja atbildes,bet man bija bail...
♡
- Jungkook? - Es noskrekšķējos,jo viņš vispār netaisījās atlaist vaļā manu seju.
Es jau no viņa sapratu,ka esam laikam tuvi,bet man vajadzēja visu apjēgt.
- Hm? - Viņš tikai nomurmināja.
Viņa ķermeņa adekalons tiešām bija stiprs,bet savā ziņā diezgan patīkams.
Tas mani reibināja.
Viņam mugurā bija tumšas ādas bikses un uz sarkana krekla,melna žakete.
Drēbes arī smaržoja pēc viņa.
Man vajadzētu mukt prom,jo tā skaitās uzbāšanās,bet es vienkārši ļāvos viņa tuvumam.
Tiešām esmu traka.
- Vari man lūdzu pateikt,kādā darbā es strādāju? - Es atcerējos,ka man ir darbs.
Viņš nopūtās.
- Tu esi mana personiskā asistente,bet izskatās,ka tam vairs nav jēgas,ja es šāds esmu...- Atrāvies no manis,viņš nolieca galvu.
- Sasodīts! Es gribu tevi redzēt!! - Viņš uzkliedza gaisam,kas lika man no bailēm sarauties un piecelties kājās,lai atkāptos no viņa.
Tagad sapratu,kāpēc Jimins mani pabrīdināja,ka viņš lietas uztver asāk,jo nespēj kaut ko izdarīt.
Viņa ziņā - redzēt...
Iestājās klusums un es dzirdēju tikai viņa elpošanu.
Es gribēju klusi izlavīties,bet es stāvēju kā statuja.
Jungkooks pataustīja gultu un sapratis,ka nēesmu tur,viņš uzreiz mēģināja piecelties kājās,kas lika man uz brīdi panikot.
Nostājies kājās,viņš paņēma savu nūju,kas stāvēja pie gultas.
- Y/N? Tu vēl šeit esi? Piedod,ka tevi nobiedēju...- Viņa balsī bija vainas sajūta.
Es vienalga atkāpos.
Nesaņēmis atbildi,viņš mēģināja kaut kur iet uz priekšu.
- Y/N...lūdzu...- Viņa balsī bija izmisums. - Nejau tu mani pameti...-
Es smagi noriju siekalas un atkāpos līdz pašam galam,kad atsitos pret skapi.
- Shit...- Es klusi nolamājos.
Viņš pagrieza galvu,skaņas virzienā un skatījās uz mani.
Man tiešām likās,ka viņš mani redz.
- Y/N? Tu esi šeit? - Jungkooks sāka nākt tieši manā virzienā.
Es nezināju,ko darīt tajā brīdī.
Man bija bail,tāpēc...
- JIMIN!!!- Es sāku kliegt.
Jungkooks sastinga,izdzirdot mani.
Guļamistabā uzreiz iebrāzās Jimins,kurš apjukumā skatījās uz Jungkooku.
- Kas šeit notiek?? - Pēc viņa vārdiem,es pieskrēju pie viņa.
- Jimin...man liekas,ka es gribu braukt mājās...- Es trīcēju no bailēm.
Jimins uzlūkoja mani un pamājis,lika man iziet ārā.
Jungkooks uzreiz noreaģēja.
- Nē!! Y/N!! Lūdzu nē!! - Viņš sāka pacelt balsi un Jimins pieskrēja pie viņa.
- Nomierinies,Jungkook! - Viņš satvēra viņa plecus.
Tajā vietā,lai atbildētu,Jungkooks nokratīja viņa rokas nost un centās atrast mani.
- Viņa nedrīkst aiziet...tikai ne tagad!! -
Jimins uzreiz viņu noķēra.
- Tu muļķi,gribi ieskriet sienā?? -
Jungkooks izmisumā,atstutējās pret Jiminu un apskāva viņu.
- Es negribēju viņu nobiedēt...viņa noteikti mani tagad ienīst...kāpēc hyung? Kāpēc tam bija JĀNOTIEK?!?!? ESMU KROPLIS,VAIRĀK NEKAS!! - Viņš bija histērijā un pagrūdis Jiminu nost no sevis,nokrita uz ceļiem.
- Viņa nekad mani tādu negribēs...- Jungkooks bija depresijā.
Jiminam tikai nobira asaras un viņš nespēja neko pateikt.
♡
Protams,es to netīšām visu dzirdēju,jo piegāju pie viņa guļamistabas durvīm,lai skatītos,kur palika Jimins.
Jungkooka vārdi mani šokēja,bet vienīgais,ko tagad pret viņu jutu - bija bailes.
