Linda Krasta ir mana mamma.
-Ko kādā veidā? Tas nevar būt, jo viņam mamma ir Linda Krasta. Tātad sanāk, ka jūs agrā bernībā izšķīra. Bet jūs sanāk esat brālis ar māsu .
-Ko?
-Jā māšel!
Virtuvē ienāca brālis tagad tik nepierasti, ka man beidzot, kāds parādījās. Es tagad negribu zaudēt viņu. Viņš ir viss, kas man palika. Mūsu mammai bija ļoti skaisti mati ar melnu krāsu un sarkanu krāsu. Tādi neparasti.
- Es iešu gulēt,man šīs tas jāpadomā. Un Lapsiņ(Foks), vari apmācīt mani būt par to, kas bija mana mamma?
-Sure, ja gribi būt par vampīru mednieci?
-Jā, visiem ar Labunakti.
Atvadījos es devos uzreiz gulēt. Man beidzot ir brālis!
Nākamais rīts.
Es diezgan ātri jau ceļos, bet šoreiz pamodos no ierastās putnu dziesmas. Izberzu acis, lai pamostos. Man šodien apmācības.
-Yeeey!
Nobļāvos un strauji izlecu no gultas. Paskatījos uz Sauļuka gultu, kas ir baltā krāsā ir tukša. Laikam aizgāja āra skriet. Izvēlējos melnas trenuškas ar melnu pieguļojošu kreklu un botas.
Ātri devos lejā. Kad ienācu virtuvē tur jau sēdēja Foks.
-Labrit dudiņ!
-Labrīt dunduk!
Man patīk visu laiku kādu nosaukt kādā vardā.
-Nesaprotu joprojām, ka tu vari dzert to draņķi!
Noradiju uz kafijas krūzi, kura ir jau pustukša.
-Varu ar tev ieliet?
-Ko ieliet, kur ieliet , kad ieliet?
Osis ienakdams virtuvē bija nesaprašanā.
-Vispār, labrīt Dipsij!
Viņš mani tā sauc, jo viņam nepatīk mana izdomāta iesauka Kazanova. Laikam šodien parunāšu pretī.
-Es tev tūlīt seju izdaiļošu!
Dzirdēju aiz sevis smieklus.
-Jēziņ ne jau tādā nozīmē Foks es domāju.
-Kā tad!
-Es nopietni!
Pagriezos pret Foksu, kurš vēl joprojām smaida. Kas viņam padomā?
-Kas tev šķiet tik patīkams, ka smaidi?
-Oh noo!
Es sapratu, nekad mūžā es nesajiešu ar Osi. Pagriezos pret plauktu gatavot tālāk biezpienu ar krejumu un cukuru. Kā es to dievinu!
Apsēžoties pie galda pajautāju Foksam:
-Kur notiks apmācības?
-Neuztraucies nekas ar tevīm nenotiks, es pats tevi sargāšu dienu un nakti, ja nāksies.
-Es pati varu par sevi parūpēties!
-Puiši sargā un aizstāv meitenes, liec to aiz auss.
Pateikdams piemiedza.
Kad paēdam Foks pateica, lai paņemu mammas loku un viņš mani gaidīs pie kāpnēm.
Kad nokāpu lejā Foks jau smaidija. Pēkšņi viņš sāka virzīties uz grāmatu plauktu. Kad viņš atbīdija skapi tur bija sarkanas durvis, kuras kaut kur ved, bet kur?
Viņš pamāja ,lai sekoju, tā arī darīju. Ar vienu rāvienu , tās atvērās, čīkstot, un kāpnes veda uz leju. Lēni sekoju Foksam aiz muguras, jo man bija bails es sāku trīcēt. Foks to laikam pamanīja un pasniedza man roku. Viņa roka ir tik silta vairāk sakot karsta. Skatījos apkārt vieni putekļi it kā simts gadu nav tīrīts. Pie šaurām sienām manīju vairākas fotogrāfijas kur ir šī māja un ar katru nākamo bildi māja šķita arvien pamestāka. Beidzot mēs apstājāmies un tad Foks izvilka no kabatas pulti ,un uzspieda kaut kādu pogu, kuru es nepiefiksēju. Tad pēķšni parādās vēl viena slepena eja. Iegāju iekšā apžīlba acis. Sienas ir metāliska spīduma un uz grīdas pie sienām ir lampiņas grīdā ,kas apspīdina visu telpu. Kā šī vecā māja var būt tik moderna?
-Patīk?
-Woow nava vārdu pat.
Tad uzsākām apmācības mēs sākām ar pašaizsardzības paņēmieniem, lai varētu sevi aizstāvēt. Tad kad apguvu visas kustības viņš mani aicināja ar viņu cīnīties. Es smirdēju pēc sviedriem , jo nekād tik ilgi neesmu sportojusi. Visu laiku kad mēģināju uzbruk visu, kritu. Pēdējā reize un metu mieru pie sevis nodomāju.
Skrēju virsu un paslīdēju, bet mani pirms krišanas noķēra divas spēcīgas rokas.
-Tev viss labi?
-Jā protams.
Tad viņš mani apskatīja visus zilumus uz rokām, ko dabūju un tad viņš mani apskauj uzlikdams rokas man uz gurniem. Es paskatījos uz viņa zilām acīm, es esmu tik nogurusi ,ka aizvēru acis. Tad sajutu viņa lūpas uz manējām no sākuma neko nedariju un tad beigās atbildēju skūpstam. Es ieķēros viņa brūnajos matos un pievilku vēl tuvāk. Viņa lūpas ir tik mīkstas un maigas. Tad durvis ar blīkšķi aizvērās un mēs atrāvāmies viens no otra. Tad sadzirdēju uz viņa puksteņa signālu. Tad mainijās arī Foksa seja. Tad pamanīju, ka tas nav parasts pulkstens ,tas ir ,tur kur var izsekot cilvēku ar sirds darbību cilvēkus ,tur apzīmēja ar zaļu cilvēkuz , bet sapratu, ka sarkanie ir vampīri. Tad sadzirdēju šāvienus augšā un pēkšņi visi trīs punktiņi pazuda no radiusa.
-Ak mans Dievs!
Es nokritu un sāku raudāt tad Foks mani paņēma mani uz rokām, un nesa uz kaut kurieni. Tā bija mašīna .
Mēs tur sēdējām un gaidijām, kad vampīri pazudīs no apgabala, lai varam braukt prom. Foks visu šo laiku apskāva un mierināja ,un jautāja vai man ir kāda paziņa pie kura var pagaidām apmesties.
-Es zinu vienu ,bet mēs brauksim uz turieni, ja vien apsoli nešaut uz viņu, jo viņš ir vampīrs. Labais vampīrs.
-Tevis dēļ jebko.
Es pasmaidīju. Foks iedarbināja mašīnu laikam viņi ir aizgājuši. Tad garažas durvis atvērās un lēnām braucām pa kalnu lejā, jo tā atrāk varēja tik prom no meža. Mēs ilgi braucām un tad iemigu. Pēc aptuveni stundas, kāds mani purināja un teica, ka esam klāt.
Uzminētie kas notiks pie Georga mājām! ;)
