Es pilnībā atvēru acis. Paskatījos uz māju, kas vel joprojām stāv bēša krāsā ar lieliem plasmasa logiem. Paskatījos uz Foksu vai viņam viss kārtībā. Viņš ļoti trīcēja un pulkstens ar laikam Georgam ir ciemiņi varbūt Alia ar Taehyungu. Vaji pasmaidot Foksam paņēmu viņa roku savēja. Mēs iskāpam no mašīnas. Tad pie mums pienāca Georgs. Pasmaidīju sasveicinājos un tad sajutu lielu apskāvienu. Kad mani atlaida pamanīju un atpazinu Aliju. Viņa tik pat labi izskatās kā vasarā. Neko pielikt, neko atņemt. Kā viņa var sevi tik labi uzturēt.
-Alija, kāpēc neatbildēji kad zvaniju un rakstiju tev, domāju, ka tu man ienīsti?
Man sirds sāka sāpēt, viņa ir mana labāka draudzene un būs vienmēr mana sirdī, lai vai kas notiks.
-Mans telefons nozuda un ja tāpēc nevarēju atcerēties tavu numuru. Es tevi nekad nepamest. Tu tak esi mana draudzene. Piedod , piedod tiešām!
- Piedodu tak.
Tad viņa paskatījas uz ķipa manu Lapsiņu. Kurš jau no bagažnieka vilka lokus un pistoles kādās ,protams, bise , revolers un citi.
-Kas viņš tāds? Viņš tak ir mednieks vampīru!
Man tūlīt likās ka sāksies cīniņš.
-Viņš ir mans draugs* jā, zinu un es pati tieku apmācīta par mednieci , jo mana mamma arī bija medniece.
Kādēļ visi manie tuvie cilvēki mirst es noņēmu smaidu no sejas.
-Piedod, es negribu tevi redzet noskumušu.
Nākat māja iekšā, lai nepieverstu lieku uzmanību.
Paņēmu savas mantas, tas ir loku un drēbes kaut kādas, kuras man derēja pagrabā atrodamās. Kad iegāju koridorā manām acīs pazibēja melna ēna. Tad pa kāpnem kāpa lejā mans bijušais **.
Es gandrīz kritu depresījā vēl mazliet un es sāktu raudāt. Tā ir sena rēta, bet tomēr sāpīga brūce, kas sapēs arvien vairāk un vairāk. Kādēļ tā dzīvē notiek. Tad sajutu stipru roku apķeram manu mazo rociņu. Mēs kādu laiku skatījamies uz vienu otru. Līdz viņš neierunājas.
- Priecājos redzēt tevi Rozmarij, dzīvu un veselu.
-Man ar prieks Tae.
-Varbūt ejam viesistabā?
-Labi.
Visi četratā iesaucāmies.
Istaba iskatās tāda pati kā toreiz.
-Labi tagad stāstat kāpēc atbraucāt uz šejieni un vēl ar ieročiem.
-Saksim ar to ka abi esam vampīru mednieki...
Nepaspēju pabeigt teikumu ka Foks iejaucās.
-Atceries tu tikkai šodien no rīta tikai sāki macīties , tak što teorētiski tu neesi.
-Nepārtrauc mani! Labi kur es paliku. Ak jā! Nu mēs dzīvojām mājā ar trijiem vilkaču medniekiem. Nu šodien mums uzbruka un parējos nogalināja. Mēs nezinājām kur apmesties un tad es atcerējos par šo vietu. Vai varēsim kādu laiku te apmesties kāmēr netikšu apmācīta pavisam?
Pēc visa pateiktā ievilku lielu elpu, jo es visu tik ātri visu nobirdināju diez vai kāds no tā kaut ko saprata.
-Ievelc dziļu elpu un nomierinies šeit tevi neviens nedzen.
Kā es viņam vel gribu iesist. Nu jā kā gan bez viņa aspratībam. 😁 Pieliku abas rokas pie sirds, lai domā ka mani tas aizskāra.
-Sīkā piedod mani tādu muļķi. Piedosi?
-Sīkā es tev paradīšu, kas te ir mazs!
- Kas uzbruka? Georgs ievaicājās.
- Nezinām bet noteikti viņiem biju es mērķis. Bet zinām to ka tie bija vampīri.
- Roz, tu atceries Robertu?
Tae pēkšņi iesaucās.
Pirms sešiem gadiem.
Kārtēja rīts septembra vidū. Kad lapas lidoja pa gaisu un vējš dāvāja mums skaistumu. Pamodos agrāk nekā parasti jo nojautu ka kaut kādas pārmaiņas manā dzīve notiks. Uzvilku mēlnas saplestās džinsenes, baltu maiku un melnas Nike botes. Uzliku mazliet tonālo. Un devos pa kāpnēm lejā uz virtuvi.
- Labrīt tēti, mammu!
- Labrīt meitiņ! Mums ar tevi japarunā.
- Labi. Par ko runāsim?
Mamma paskatījās uz tēti.
- Meitiņ es saprotu ka tev pa vakariem patīk staigāt kad ir tumšš, bet tagad tu neiesi ārā vakar tika atrasti divpadsmit līķi vienā vietā. Policija meklē to maniaku. Un mēs nevēlamies lai ar tevi kas notiktu. Ja visu noteikumus ieverosi atļausim pat ballītes rīko divreiz nedēļā.
- Es sapratu. Labi neiešu vakaros ārā.
Tagad mierīgi ķēros pie brokastīm. Manām pankūkām. Kad paēdu iedevusi abiem bučas devos uz skolu. Nevar teikt kā esmu atstumta un neesmu tāda populāra. Esmu pa vidu. Kā ieskatījos telefonā tā uzskrēju kādam virsū un nokritu. Paceļot acis redzeju mūsu skolas brunču medniekus un kādu puisi kuru nepazīstu. Viņš ir tiešam skaists. Viņa izteiktie vaigu kauli un melnie mati rada iespaidu ka viņš ir iznācis no citas planētas.
- Skaties kur ej ku*e!
Leo uzbļava.
- Kuce ir suns, suns ir daba, daba ir skaista, paldies par komplimemtu.
Parādiju vidējo pirkstu un devos uz skolu. Kā ienācu pa skolas durvīm tā Kika ievilka mani savā apskāvienā.
- Mūsu skolā būs jauniņais un viņš ies mūsu klasē. Varbūt tu viņam iepatiksies?
- Man puiši tagad neintresē man galvenais ir mācības.
-Ejam uz stundu Saulstariņ!
Mēs virzijamies un klases durvīm kad pamaniju kā visu skatieni pievērsās, kas nāca uz mūsu pusi. Tur viņš bija skaistulis😘. Ko? Roz, met ārā šo domu viņš nekad tev nepieversīs nekādu uzmanību. Pa to laiku iegajam klasē un ieņēmu savu solu. Nometu somu uz blakus sedētāja vietā. Jā agrāk mēs abas sēdējām kopā bet skolotāja mūs izsēdināja. Ar zvanu ienāca viņi.
- Klase mums ir jauniņais. Negribi iziet un iepazīstināt ar sevi?
-Protams!
Viņš raitā solī devās uz klases priekšu.
-Čau visiem! Mani sauc Roberts. Es dzīvoju agrāk Rīgā. Tālāk jums nav jāzina par mani.
- Ieņem vietu pie Rozes klases beigās.
Viņš smaidīja. Par ko tieši? Noņemu somu, lai sēžu tik nerunā ar mani.
-Sveika sartvaidzīte!
-Ej dīrst tak!
-Ko tik skarbi mazā?
-Es neesmu mazā!
-Labi neesi? Bet ko tu tik skarbi izturies?
- A kādai man jābut, ja tu mani nosauci par ku*i un nepalīdzeji piecelties tā normāli cilvēki nedara un es runāju ar tiem, kā tu.
-Piedod!
Un es negribeju neko atbildēt un tad sākas monologs viņa.
-Tu man piedosi?
-Kāpēc neko nesaki?
- Ko lai saku?
-Kaut ko tikai neklusē, tas ir neciešami sajūta.
Un tā katru stundu viena čīkstēšana. Beigās ģerbtuvē iebļavos, lai nahuj iet! Cik tā var reizes atkartot. Viņam vainu ir liels ego vai lēnā saprašana.
-Tu domā, ka esmu kārtējā padauza kurā ķersies pie katra puiša kakla? Nē es tā nedaru jo es neesmu tāda un nebūšu.
Paķēru savu jaku un devos uz mājam. Pēc desmit mokošām minūtem biju mājās. HSH*! Ko es darīšu majas laikam iešu gulet. Pārbaudīju durvis un logus devos uz savu istabu. Novilku skolas drēbes un uzvilku lielo kreklu. Un likos uz spilvena. Tad iegrimu sapņu pasaulē.
*HSH - Home Sweet Home.
Tas ir priekš tiem kas to nezina.
