Atpakaļ pie Rozes skatpunkta
Es šorīt ap četriem un nevarēju aizmigt. Es uzvilku melnas legingas ar topiņu un pa virsu vēl adītu jaku. Tā kā visi gulēja nolēmu aiziet uz mūsu vietu. Es paņēmu somu skolas saliku visu vajadzīgo un devos. Ir pagājušas trīs stundas un neviens mani nemeklē it īpaši šodien. Mana dzimšanas diena. Es negribu to svinēt ar ,jo kad biju dzīvojusi ar Aliju viņa man piesolija pašu labāko dzimšanas dienu, bet tā nenotika. Arā beidzot sāka snigt. Beidzot!!! Katra sniegparsliņa atšķiras viena no otras. Cilvēka dzīve ir rakstīta ar Dieva roku es tikai tagad to sapratu. Ir japazaudē viss, lai visu atrastu, te nu es nāku manu skaisto vietiņ.
Es atnācu un pamanīju Tae skūpstāmies ar kaut kādu meiteni. Es no sākuma biju priecīga, bet griezsirdīga vairāk uz sevi. Viņš mani pamanīja un es bēgu cik vien bija spēka. Šoreiz es būšu tāda ,kādu neviens mani negrib redzēt. Es negribu nevienu redzēt ,tāpēc devos dziļāk uz meža sirdi kur mīt visādi monstri kā stāsta ļaudis. Es pamanīju ,ka bērzus apses un ozolus nomaina egles un priedes.Es vairs nevarēju paskriet es apsēdos uz liela akmens. Uz akmens bija iegravēts Hitlera krusts. Un datums 28 februārs. Šeit bija kluss varēju mierīgi uzelpot un dzirdēt, ka vējš pūš.Es pēc 20 minūtēm atguvu spēku, bet tagad nav ne jausmas pa kurieni es šeit nokļuvu. Tad es izvēlējos iet uz dienvidiem. Man likās ,ka eju veselu mūžību. Līdz pamanu vecu māju. Tā izskatījās pamesta uz tās sienām auga sūnas kas liecināja ,ka šī māja ir pamesta. Es pieklauvēju pie durvīm cerot, ka kāds tās atvers. Durvis čīkstot atvērās un es ievilku gaisu. Māja vienīgi no ārpuses tā izskatījās ,bet iekšā te ir viss tik moderns un viss ir veidots no koka priekšmetiem. Pagāja vel divas stundas līdz ko apskatīju māju. Es sadzirdēju, ka kāds atver durvis es lēnām virzijos uz durvju pusi. Tad pēkšņi pamanu trīs vīriešus un vienu sievieti.
-Kas tu esi?
Visgarākais puisis pajautāja man.
-Mani sauc Rozmarija, es te ne jauši atrodos. Es no tehnikuma gāju uz savu parasto vietu, kur mēdzu staigāt. Tad tur pamanīju Tae skūpstāmies ar kaut kādu meiteni un es sāku skriet un apmaldijos...
-Mani sauc Foks, šī ir Sauļuks, tas puisis kapūcī ir Džamals un mūsu apaļais vīrs ir Osis.
-Prieks iepazīties!
-Mēs varam tev palīdzēt tikt ārā no meža un otra iespēja palikt šeit ar mums.
Sauļuks izteica piedavājumu.
-Šonakt vari palikt droši šeit.
Džamals ierunājās.
-Labi!
-Tev patīk kārtība?
Sauļuks pienāca pie manis kamēr puiši kaut ko darija virtuvē.
-Agha.
-Tas labi tātad mēs sadzīvosim.
Es tik atrī sapratos ar Sauļuku. Atrāk nekā ar pārējiem varbūt tomēr man palikt.
-Varbūt uzspēlējam patiesību vai risku?
Foks ienāca viesistabā un jautāja mums. Mēs paskatamies viena uz otru un pamājam ar galvu.
Mēs ar Sauļuku ieņēmām labākās vietas uz paklāja lai puišiem jāsēž uz grīdas.
Tā mēs sākām Foks iegrieza pudeli. Kaut tik ne uz manīm parādītu. Bet pudele uzgriezās uz Sauļuku.
-Patiesība vai risks?
Jautāja Foks.
-Patiesība!
-Nu labi, vai tu te ar kadu salaistu?
-Nope.
-Tagad tu griez pudeli.
Tā viņa iegrieza pudeli. Tā rādija uz mani. Bet tagad es nedrīkstu izmantot patiesību jo Sauļuks to izmantoja.Tātad sanāk jāriskē.
-Tavs risks būs...m... Iesēdies klēpī Džamalam.
-Okic.
Es biju domajusi būs trakak, bet nē. Bet grūti nosēdēt, jo pārak neerti kādam sēdēt klēpī. Tad Džamals iečukstēja man ausī.
-Beidz mīcīties citādi būs slikti.
Kādu laiku es nemīcijos, bet tad ribas sāka sapēt, jo šķībi sēžu. Un tad sajūtu kaut ko cietu zem sevīm un paskatos un Džamalu. Es grasījos izrāpties ,bet viņš man aplika rokas ap vidukli, ka es nevarēju piecelties. Tā es sēdēju klēpī un man ienāca ideja kā tik ārā no šādas situācijas.
- Es sākšu izlikties ,ka pamazām iemiegu un tu visiem pateiksi ,ka noguldīsi mani uz dīvāna un tu aiziesi.
-Cerams izdosies.
Es ta nu lūk sāku iemigt Džamals visus aizdzina uz virtuvi ,lai varētu mani noguldīt uz dīvāna ,lai es paguļu. Tā mūsu plāns izdevās. Es kādu stundu pasnaudu līdz sadzirdēju sarunu.
-Ja viņa ir vai nu vilkate, vai vampīrs?
-Viņa nav ja būtu vampīrs tad būtu bāla āda un ja vilkate tad būtu jau sen pārvertusies par vilkaci.
-Tev taisnība.
Es nevarēju vairs izturēt un iegāju virtuvē.
-Par ko jūs runājat?
-Mēs esam vampīru un vilkaču mednieki.
Iesaucās Sauļuks. Es piegājuun ieskatījos acīs un apskāvu viņu.
-Man vienalga,draudzenes nepamet dēļ hobijiem. Iemācīsiet man arī būt par mednieci?
-Vispirms pasaki, kas tu esi!
Foks iejaucās manā sarunā.
-Es esmu pēdēja fejas pārstāve un vampīri bija vairākas reizes mani mēģinājuši mani nolaupīt Sarkankrastmalā. Tolaik mani glāba vairākas reizes Alia un Tae, viņi ir labie vampīri. Ar Aliju mēs esam draudzenes bet ar Tae nekas.
Kad es pabeidzu Sauļuks un visi mani apskāva, es jutos tik ļoti pasargāta un mīloša. Mēs ar Sauļuku devāmies uz istabu ,kurā es dzīvošu. Tā var teikt. Kad ienācām istabā ir rozā krāsā,dažādos toņos.
Uzzināju ka mēs dzīvosim vienā istabā. Foks dzīvojās vienā istabā ar Osi, bet Džamis jeb Džamals viens pats. Mēs ar Sauļuku skatamies "Pastardiena" dažreiz es aizveru acis, bet Sauļuks vienmēr smejas. Kad filma ir pusē mēs sākām atlūzt. Tik labi es negulēju sešus gadus. Es esmu laimīgākā meitene pasaulē. Visiem ar labunakti!
Ceru jums patika šī nodaļa es mainīju visas grāmatas saturu tātad tas iznāk ka es mainu arī nosaukumu un grāmatas vāku . Un jā, man viens cilvēks uzrakstīja un pateica , lai pielieku kaut kādu āsu fragmentu , tāja mometā rakstot neieslīgu detaļās, jo zinu, ka visiem nav 18+. ;)
