Es katru dienu staigāju meklēju viņu. Visas pilsētas apskatījos. Es pēc ilgiem pūliņiem biju noguris un nolēmu mežā atvilkt elpu.
Mana dzīve bez viņas ir tik grūta, tumša un tik auksta, ka nevaru atrast sev vietu . Kādēļ tam vajadzēja notik tieši ar mani. Pēkšņi sāka snigt sniegs. Visu apkārt apsedza balta plāna sega, kas nakti padarija gaišāku. Un ap sirdi palika siltāk un tomēr, kaut kas man trūka. Tad pavērās skats uz ezeru meža vidū. Mēness atspulgu un sevi redzēju dzidrajā ūdenī. Kaut arī sniga sniegs ūdens ir silts un patīkams. Sāka palikt arvien gaišāks tas liecināja par saules atdzimšanu. Tad pēķšņi pamanu meiteni ap 20 gadiem. Viņa nāca uz manu pusi un uzsāka sarunu.
-Sveiks, ko tik izskatīgs puisis te dara?
-Nav tava daļa!!!
Atcērtu nav man visiem jāstāsta.
-Tu esi tik saspringts, varbūt varu tevi atslābināt?
Viņa pienāca pie manis tik tuvu, ka mēs atradāmies aptuveni piecus centimetrus attālumā viens no otra. Pēkšņi viņa mani noskūpstija.
Skūpsts bija rupjš. Tad ar acs kaktiņu pamanīju Rozi.
Viņa skrēja prom, bet es kā idiots stāvēju un neskrēju viņai pakaļ.
- Nu varbūt ejam uz manām mājām?
Viņa jautāja.
-Tas ir tevis dēļ es zaudēju, to kas man ir ļoti svarīgs un ko mīlu no visas sirds. Tas vienīgi dēļ tevis es viņu atkal zaudēju viņa man nekad nepiedos , tu saproti ko esi izdarījusi ?
Viņa sāk šnukstēt un pamāj ar galvu.
-Mani piespieda to izdarīt!
-Kas ?
-Nezinu viņš atstāja vēstules paskatītē ar norādēm bez vārda ,kas ir sūtītājs.
-Labi tagad ej mājās un piedod, ka uzkliedzu.
-Tu arī mani piedod!
-Labi.
Es lēnām devos uz to pusi, kuru aizskrēja Roze. Es gāju pa visādiem ceļiem. Dubļainiem, šauriem un aizaugušiem. Man nav ne jausmas, kur viņa varētu būt . Nopūtos un ievilku gaisu nav te viņas smaržas, kur ir mana Roze ,kur viņa ir .Es dodos pretī nezināmajam. Mežš paliek arvien tumšāks un biezāks šaubos ,ka viņa tur skrietu zinot viņas bailes no slēgtām telpām. Man viņa ir jāatrod ātrāk. Kāpēc es ātrāk nepateicu ,ka mīlu viņu. Es to nožēloju.
