Vai vienmēr ir jāiemīlas labajos puišos? Un ja nu tu iemīlēšos sliktajā puisī? Kas tad?
Vai mana dzīve būs laimīga vai tikai ciešanas? Viss ir labi līdz 1 brīdim kad viss sagriežas kājām gaisā un Amēlija vairs nezina ko iesākt.
Pienāca rīts un Amēlija aptvēra, ka pienākusi pēdējā diena pirms pārvākšanās uz Branķiem.
''Tēti, es negribu nekur braukt'' Amēlija paziņoja
''Amēlij es saprotu tevi, bet tā būs labāk pēc mammas nāves nomainīt vidi. Es nespēju vairs šeit ilgāk palikt. Man šeit viss atgādina par tavu māti. Tev iepatiksies Branķos, tici man'' tētis paskaidroja, staigājot ar kafijas krūzi pa pustukšo dzīvokli.
''Es negribu visu sākt no sākuma. Meklēt jaunus draugus un mācīties jaunā skolā. Tu zini, ka tas nav viegli'' Amēlija bija izmisusi, viņa piegāja pie loga. Šīs ir manas mājas
''Šis jautājums nav apspriežams. Tev šodien no visiem jāatvadas un rīt no rīta mēs braucam uz Branķiem.'' tētis saprotoši noteica.
Amēlija saprata, ka viņai no pārcelšanās neizbēgt. Iegājusi atpakaļ savā istabā viņa saklāja gultu un apsēdās pie galda. Viņa atvēra datoru un ierakstīja Facebook, ka šodien pēdējo dienu ir Rīgā un tāpēc visi kuri grib viņu satikt, lai uzraksta viņai privāti. Viņa piegāja pie skapja un atvēra to. Viņas skapis bija gaiši brūnā krāsā ar bīdāmajām koka durvīm. Durvīs bija iebūvēts spogulis. Šodien viņa nolēma uzvilkt topiņu un šortiņus.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Saģērbusies viņa aizgāja uz vannas istabu un pielaboja make up. Tam sekoja brokastis. Brokastīs viņa nolēma ēst brokastu pārslas ar pienu, lai nebūtu jātērē laiks brokastu pagatavošanai. Kamēr viņa ēda viņa skatījās kā viņai garām straujā ātrumā paslīd mākoņi, kā saule parādās, bet pēc tam atkal pazūd.
Kad viņa bija paēdusi brokastis viņa nolēma iztīrīt zobus. Kad viss iecerētais bija padarīts viņa atgriezās istabā, uzpūta sev smaržas un paņēma telefonu no galda, lai pārbaudītu jaunākos paziņojumus. Viņai pašai par brīnumu bija 7 jaunas ziņas un katra no cita cilvēka. Viņa sarunāja ar draugiem un draudzenēm satikties Čilli Picā pie Stockman pēc aptuveni stundas. Amēlija paķēra somu un devās uz koridoru uzvilkt kedas.
Amēlija dzīvoja Juglā. Līdz pieturai bija jāiet apmēram tikai 5 minūtes. Amēlija ieradās pieturā un sagaidīja 1. tramvaju. Iekāpa tajā un brauca uz centru. Braucot viņa aptvēra cik ļoti viņai pietrūks šī visa. Vienā vārdā sakot, ka Amēlijai pietrūks šīs civilizācijas. Viņa izkāpa pieturā 13.Janvāra ielā. Devās cauri tunelim Čilli Picas virzienā, atvēra durvis un ieraudzīja savus dragus visus pie viena galdiņa. Viņi visi sasveicinājās ar Amēliju un Amēlija apsēdās pie viņu galdiņa. Pie viņiem pienāca viesmīlis un viņi pasūtīja 2 lielās picas.
Kamēr viņi gaidīja picas viņi uztaisīja dažus selfijus, lai būtu atmiņas par pēdējo dienu ar Amēliju. Kad picas bija apēstas viņi nolēma vēl nedaudz pastaigāt pa pilsētas parkiem. Tā viņi nostaigāja vairākas stundas un tad jau bija pienācis laiks kad Amēlijai bija jāsāk doties uz māju pusi, lai rīt spētu no rīta piecelties. Viņi atvadījās Vecrīgā. Amēlija aizbrauca mājās un devās gulēt.
