Kritiens

5.

Džeims sēdēja reģistratūrā jau apmēram 30 minūtes. Viņš nespēja izturēt šo neziņu. Viņam bija jāzina, kas noticis ar princesīti. Viņa pēkšņi bija kļuvusi par viņa vienīgo domu galvā.

Pēkšņi iezvanījās telefons.

'' Džeims, kur tu šobrīd atrodies? Es nevaru atrast mūsu jauno jātnieci, Amēliju. Zinu, ka ir pagājušas tikai dažas stundas kopš tu esi atgriezies mājās, bet varbūt tu kaut ko zini. '' trenere jautāja

''Mammu, lūdzu nesatraucies. Es ar viņu šobrīd atrodos slimnīcā. Viņa nokrita no zirga un es viņu atvedu uz slimnīcu'' Džeims paskaidroja

''Cik smags ir viņas stāvoklis? Vai viņas tēvs jau zina kas ir noticis?''

''Es vēl neko nezinu. Ārsts vēl nav atgriezies. Nē visticamāk''

''Es sagaidīšu viņas tēvu un mēs brauksim uz slimnīcu.''

''Labi mammu, es tevi gaidīšu''

Pēc aptuveni stundas slimnīcā ieradās Amēlijas tēvs.

''Sveiks, cik noprotu tu esi Džeims un tu manu meitu nogādāji slimnīcā, pareizi?''

''Pareizi. ''

''Kas īsti ir noticis ar Amēliju?''

''Es arī to ļoti to vēlos uzzināt, bet ārsts jau stundu nav redzēts''

Pēkšņi uzradās ārsts.

''Dakter kas kaiš manai meitai?''

''Lūdzu apsēdieties un neuztraucieties'' ''Jūsu meita ir komā''

''Ko? Tas nav iespējams? Kā viņa var atrasties komā?'' Džeims neizpratnē ārdījās. ''Princesīte tu nedrīksti padoties es sev to nepiedošu.''

''Un kas ar manu meitu notiks tālāk? Kas tagad jādara, jāgaida? Kādas ir izveseļošanās iespējas?''

'' Šobrīd mēs tiešām varam tikai gaidīt. Koma var ilgt sākot ar pāris nedēļām līdz pat pus gadam'' dakteris paskaidroja

''Vai es drīkstu viņu redzēt un satikt? Lūdzu man viņa jāredz.'' Džeims izmisis jautāja.

''Jā, bet tikai neilgu laiku un pa vienam.''

''Džeims, vai varu tevi palūgt uz pāris vārdiem?'' mamma viņu pasauca

''Kāpēc tu tik ļoti satraucies par Amēliju'' mamma viņam jautāja ''Vai tu viņu pazīsti?''

''Nē es viņu nepazīstu, bet es viņai paspēju jau pieķerties līdz sirds dziļumiem kopš tā brīža kad redzēju viņu guļam uz zemes. Tik ļoti skaistu, bet bezpalīdzīgu un trauslu. '' Džeims ar grūtībām paskaidroja

''Labi, man nav nekādu pretenziju, ja tev patīk tā meitene un tu gribi viņai palīdzēt.'' mamma paskaidroja

''Labi, bet tagad es iešu pie Amēlijas'' Džeims paskaidroja

Džeims ātri paķēra jaku kura stāvēja uz krēsla un aizsteidzās uz Amēlijas palātu.

Viņš piegāja pie palāta loga un sastinga aiz tā ko tikko ieraudzīja. Amēlija gulēja palātā pieslēgta pie elpošanas monitora. Džeimsam pār vaigiem noritēja asaras. Viņš vēl brīdi paskatījās uz viņu un tad nolēma doties iekšā palātā. Viņš iegā palātā, paņēma krēslu, apsēdās blakus Amēlijai un satvēra viņas roku

Mazo princesīt. Es tev teicu, ka tu nedrīksti padoties. Lūdzu nepadodies, cīnies vismaz manis dēļ Amēlij. Lūdzu cīnies par savu dzīvību un pamosties pēc iespējas ātrāl. Es vēl pat neesmu sācis tevi iepazīt, bet es to ļoti vēlos. Gribu tevi iepazīt līdz pašām mazākajām niansēm. Gribu tevi aizvest vakariņās un pavadīt daudz laika kopā. Es par tevi rūpēšos un katru dienu nākšu pie tevis ciemos. Es apsolu mazo princesīt, jo tagad tu esi mana dzīve.

Džeims vēl brīdi uzkavējās pie viņas turot viņas roku savējā. Viņš pirms došanās prom iedeva viņai nelielu buču uz vaiga.

Džeims piecēlās un izgāja no palāta. Tēvs jau gaidīja pie palāta, lai satiktu meitu.

Džeims devās prom no slimnīcas, viņš bija nikns. Viņa mamma to ievērojusi sauca viņam nopakaļ.

''Džeims? pagaidi lūdzu. Uz kurieni tu tagad dosies?

Džeims neko neatbildējis jau bija ticis līdz slimnīcas durvīm un aizcirta tās. Viņš no kabatas izņēma atslēgas, atslēdza mašīnu, iekāpa tajā un izspieda gāzes pedāli aiz dusmām. Viņš šobrīd nespēja stāvēt mierā. Viņš nolēma doties uz sporta zāli, lai izlādētu dusmas. Viņš bija dusmīgs, jo Amēlija bija komā un nebija zināms cik ilgi viņa vēl nepamodīsies.

Bet es gaidīšu, lai arī ko man tas prasītu.

Viņš ieslēdza skaļu mūziku un brauca sporta zāles virzienā. Noparkojis mašīnu viņš izkāpa no tās un aizcirta dusmīgi durvis. Viņš iegāja sporta zālē. Viņš dusmās nejuta sāpes un trenējās līdz vairs tiešām nebija spēka. Viņš sporta zālē cilāja 30kg smagas hanteles. Pēc tam viņš devās pievilkties pie stieņa. Pievilcies aptuveni 30 reizes ar nelielām pauzītēm viņš nolēma doties uz boksa zāli.

Nosaitējis rokas un uzvilcis boksa cimdus Džeims devās pie boksa maisa. Viņš sita pa boksa maisu līdz vairs nejuta rokas. Tad viņš novilka boksa cimdus un atsaitēja saites. Rokas viegli asiņoja.

Viņš nolēma, ka mājās vēl nespēs atgriezties, tāpēc viņš aizbrauca uz pilsētas parku. Nedaudz pastaigājis pa parku viņš mazliet nomierinājās. Tad iekāpa atpakaļ mašīnā un brauca mājās. Pulkstenis rādīja jau 19. Piebraucis pie mājas viņš nedaudz piebremzēja. Tad atkal piespieda gāzes pedāli un iebrauca otrpus žogam, lai noparkotu savu mašīnu. Izslēdzis motoru viņš izņēma atslēgas no aizdedzes, izkāpa no mašīnas un aizslēdza to. Pretī viņam skrēja Šēra. Vācu aitu šķirnes kucēns.
Viņš apstājās un pieliecās lai pabužinātu Šēru.
Viņš iegāja māja. Dzīvojamā istabā sēdēja mamma un skatījās televizoru.
"Džeims ar tevi viss kārtībā?" mamma satraukti prasīja.
"Jā viss ok" Džeims atteica
" Mammu? Kāds ir Amēlija uzvārds?" Džeims pajautāja
"Rozenberga a kas?" mamma izbrīnīta prasīja.
"Nekas, paldies." Džeims devās uz savu istabu.
Viņš iegāja savā istabā un aizslēdza durvis.
Viņas krūtis. Es nespēju. Gribu tām pieskarties vēl.

Pa ceļam uz slimnīcu viņš nonoturējās, viņš aizlika roku aiz viņas maikas un pieskārās krūtīm.

Viņš ieslēdza datoru, iegāja Facebook un atrada Amēliju. Viņš nolēma izdrukāt viņas bildi un ielikt apvilknē. Tā arī viņš izdarīja. Ieslēdzis klusu mūziku viņš devās gulēt.