Kritiens

12.

Es atvēru durvis.
- Labrīt. Vai Jūs esat Amēlija?
-Labrīt. Jā.
-Man ir ļoti žēl. Jūtu tētis ir miris.
-Ko? Kas? Miris? Tas nevar būt. Viņš aizbrauca uz Rīgu.
Man pār vaigiem sāka birt asaras. Es jūtu kā man pazūd pamats zem kājām un es nokritu uz ceļiem.
Es atrados uz ceļiem un raudāju.
-Es saprotu, ka tev nav viegli. Es rīt pie tevia atsūtīšu bāreņtiesas darbinieci, jo tu nevari līdz pilngadībai dzīvot viena.
-Labi.
Policists devās prom
Es nevēlos dzīvot bērnu namā. Man līdz pilngadībai vēl tikai mazāk kā gads.
Man ir jābēg. Es nezinu uz kurieni. Es vispār vairs neko nezinu.
Es devos uz savu istabu. Paņēmu savu mugursomu un saliku tajā visu nepieciešamo.
Piesēdos pie datora un apmēram stundu pārskatīju savus sociālos tīklus.
Pēkšņi zvanīja pie durvīm. Es nogāju lejā, lai atvērtu durvis.
Es atvēru durvis. Tur bija cilvēks kuru šobrīd es nemaz nebiju cerējusi satikt.
Markuz - Amēlij man ar tevi jārunā
Es - Nenāc man klāt. Džeims teica, ka tu esi apcietināts, ka tu esi bīstams.
Markuz - Es neko neesmu izdarījis un mani atbrīvoja. Bet man tev kas jāsaka.
Ir pierādījumi, ka Džeims ir nogalinājis to meiteni nevis es.
Es - Džeims? Tas nevar būt. Viņš nav slepkava.
Markuz - Es zinu, bet ir neapgāžami pierādījumi, ka viņš ir vainīgs.
Es - Tikko man paziņo, ka tētis ir miris. Tad vēl to, ka Džeims ir slepkava.
Man sāka birt asaras arvien straujāk. Es nokritu uz ceļiem
Markuz - Neraudi nāc šurp.
Viņš paņēma mani aiz padusēm, paņēma uz rokām un aiznesa uz dīvāna. Viņš glāstīja manu seju un aiztika manas matu cirtas. Es turpināju raudāt vēl apmēram 15 minūtes.
Markuz - Ko tev teica policists? Kas notiks ar tevi?
Es - Rīt mani grib ielikt bērnu namā. Es to negribu. Man vēl 10 mēneši līdz pilngadībai.
Markuz - Es tev apsolu. Es nepieļaušu, lai tevi ieliek bērnu namā.
Es - Tu nopietni?
Markuz - Jā, pilnīgi.
Es jutos labāk, jo zināju, ka būs kāds kurš par mani parūpēsies.
Markuz - Labi, man tagad jābrauc. Es atbraukšu rīt pie tevis.
Es - Labi.
Es devos uz savu istabu.

Kāpjot augšā pa kāpnēm kāds pieklauvēja pie durvīm
Amēlij, es esmu pārstāve no bāreņtiesas lūdzu ielaid.
Es nezināju ko darīt.
Es paķēru somu un devos uz tualeti. Man bija jābēg. Es ieskrēju tualetē, atvēru logu un izlecu pa to. Es skrēju ko kājas nes. Es devos uz pilsētu. Šobrīd vienīgais ko vēlējos pie piedzerties.
Jāatrod pilsētā kāds pieaugušais kurš man varētu nopirkt alkoholu.
Pēc aptuveni 30 minūtēm es atrados pilsētā. Es somā ieliku nedaudz kaut ko ēdamu, lai nebūtu tik daudz jātērē nauda ēdienam. Es atradu kādu vīrieti kurš bija ar mieru nopirkt man alkoholu. Vīrietis man nopirka litru Jāgerīti.
Pateicu viņam paldies un devos uz parku. Kurā atvēru pudeli un saku pamazām dzert.
Kādreiz ar draugiem Rīgā mēdzām iedzert.
Es piedzēros, lai vairs nebūtu problēmu. Tālāk es īsti neatceros. Jo es iespējams aizmigu.
Markuza skata punkts
Es pamodos un secināju, ka apsolīju Amēlijai, ka aizbraukšu viņai vakarā pakaļ. Es saģērbos.