Kritiens

6.

Es atvēru acis un sapratu, ka ir pienākusi jauna diena. Saules stari spīdēja manā istabā. Vēl brīdi gulēju gultā vienkārši elpojot un skatoties zilajos griestos. Pēc brīža es novērsos un paskatījos uz skapīša pusi. Tur bija viņa, mana princesīte - Amēlija. Viņas bilde stāvēja uz mana skapīša, pelēkā rāmītī.
Pēc neilga laika mans telefons novibrēja. Es pasniedzos, lai to paņemtu. Atbloķēju telefonu un apskatīju jaunos paziņojumus un ziņas.

Ziņa no mammas.
Labrīt Džeims. Man jāaizbrauc uz Igauniju šodien tāpēc tu lūdzu pieskati saimniecību. Tu zini kas jādara, tu neesi mazs bērns un neesi šeit pirmo dienu.

Uzrakstīju mammai atpakaļ ziņu:

Labi mamm, es pieskatīšu visu.

Tikko aptvēru, ka šodien neko varu neplānot, jo jāpieskata saimniecība.
Izstaipījos, izkāpu no gultas un atvēru aizkarus.
Bija jau 7.
Spīdēja spoža saule un ārā valdīja veldze kura bija jūtama jau iekšā.

Man patika rītus sākt ar nelielu treniņu. Pāris reizes pievilkties pie stieņa, pāris vēderpresītes un pumpīšus.
Izpildot divas pievilkšanās sapratu, ka šodien izlaidīšu treniņu. Vakardienas treniņš lika maniem muskuļiem sāpēt. Nolēmu pieiet pie spoguļa. Nedaudz sakārtojis matus devos pie skapja, lai atrastu maiku šodienai.
Uzvilku zilu maiku un devos lejā uz virtuvi. Šēra mani jau gaidīja pie savas bļodiņas gaidot kad varēs tikt pie brokastīm. Paņēmu suņu barību un iebēru to viņas metāla bļodiņā.
Tālāk devos uz stalli. Zirgi bija jāved ganībās, bet to izdarīt nebija tik vienkārši jo vienlaicīgi varēju aizvest tikai 2 zirgus. Es paņēmu apaušus un uzliku tos pirmajiem 2 zirgiem. Tā es pamazām uz ganībām aizvedu visus 12 zirgus. Kamēr zirgi ganījās man bija jāiztīra visi boksi.
Kad boksi bija iztīrīti es devos uz mājām.
Iegāju virtuvē un paņēmu telefonu.
Tur bija vēl viena ziņa no mammas: Es mājās būšu ap kādiem 16.

Es zināju kas būs pirmais ko darīšu kad atbrauks mamma. Es braukšu uz slimnīcu, lai apciemotu Amēliju. Es nespēju nodzīvot dienu, ja neredzu viņu.

Bija laiks vest zirgus atpakaļ uz boksiem. Es noliku telefonu un devos uz ganību lauku cauri stallim. Kad zirgi bija savesti atpakaļ boksos bija laiks doties atpakaļ mājās un pagatavot sev pusdienas. Pulkstenis rādīja jau 15:20. Tas nozīmēja, ka jau drīz mājās būs mamma un es varēšu braukt uz slimnīcu.
Iegāju istabā un pārģērbos uz ikdienas drēbēm. Tad devos uz virtuvi, lai pagatavotu sev kaut ko uzkožamu. Man bija slinkums kaut ko gatavot tāpēc vienkārši paņēmu 2 tostermaizes, ieliku pa vidu sieru, desu un izcepu.
Kad biju paēdis man galvā bija tikai 1 doma. Amēlija.

Katra diena vilkās kā mūžība, jo es ļoti gaidīju to brīdi kad viņa pamodīsies. Kamēr es skatījos pa logu nemaz nepamanīju ka virtuvē ienāk mamma. "Čau Džeims" mamma sasveicinājās "Čau un attā es braucu uz slimnīcu" Es tikko piecēlies no bāra krēsla atteicu mammai. "Labi, brauc uzmanīgi." mamma piekodināja
"Protams mamm" Es viņai atbildēju.
Es paķēru savu jaku, mašīnas atslēgas un izsteidzos no mājas. Iekāpu mašīnā, atslēgas ieliku aizdedzē un pagriezu atslēgu. Pēkšņi pie manis pieskrēja Šēra. Es ātri viņu paglaudīju un pavēlēju viņai doties mājās.
Pa ceļam uz slimnīcu nenotika nekas īpašs. Es ierados slimnīcā un devos uz Amēlijas palātu. Pieejot pie palāta es pamanīju, ka palātā pie viņas ir viņas tētis tāpēc nolēmu pagaidīt līdz viņš iznāks ārā. Pēc aptuveni 10 minūtēm viņš iznāca. Es sēdēju uz krēsla pie durvīm.
"Sveiks Džeims" Amēlijas tētis sasveicinājās.
"Labdien" Es atbildēju.
"Nebiju cerējis tevi šeit satikt" viņš paskaidroja
"Es atnācu apciemot jūsu meitu. Es ļoti ceru, ka viņa drīz pamodīsies" Es atbildēju.
Tēvs stāvēja un vienkārši skatījās pa palāta lodziņu uz palātā guļošo meitu.
Es iegāju palātā pie Amēlijas. Apsēdos uz krēsla un paņēmu viņas roku.
Mazo princesīt, es atkal atbraucu pie tevis kā jau tev to solīju un es savus solījumus pildu.
Vēl pāris minūtes es nosēdēju vienkārši turot viņas roku un skatoties uz viņu.