Kritiens

7.

Es turpināju pie viņas braukt uz slimnīcu katru dienu. Mājās es nespēju nosēdēt mierā, prātojot vai Amēlija pamodīsies un ja jā, tad kad tas notiks.

'' Džeims? Es gribēju tev pateikt, ka Markuz šovakar būs pie mums un kādu laiku paciemosies.'' mamma paskaidroja stāvēdama virtuves vidū ar piena paku rokās.

'' Forši, varēšu satikt savu brāļuku.'' es priecīgi atteicu

Es Markuzu neesmu saticis apveni 4 gadus.

''Pusdienas ēdīsi?'' mamma jautāja

''Nē paldies neesmu izsalcis, es braukšu pie Amēlijas'' es noraidoši paziņoju

''Esi atpakaļ uz vakariņām, tad arī Markuzam vajadzētu būt šeit'' mamma mani piekodināja

''Jā labi, čau'' es atvadījos ejot ārā pa durvīm

Es iekāpu mašīnā un braucu uz slimnīcu.

Neticami, ka šovakar Markuz būs pie mums. Interesanti kas mainījies viņa dzīvē.

Es piebraucu pie slimnīcas. Noparkoju mašīnu un devos uz Amēlijas palātu.

Pēkšņi pieejot pie palātas mani sagaidīja pārsteigums. Amēlijas palāta bija tukša. Nē, tas nevar būt Amēlija nevar būt mirusi.

Es aizvēru acis.

Man kaklā parādījās kamols.

Es neticu tam, ka pēkšņi Amēlijas vairs nav. Tas nevar būt.

Pie manis pienāca māsiņa ''Ar Jums viss kārtībā?''

''Amēlija, lūdzu sakiet, ka nav tā kā tas izskatas un viņa ir dzīva''

''Nesatraucieties, Amēlija tika pārvietota vienkārši uz citu palātu'' māsiņa pasmaidīdama atteica.

''Paldies Jums, es jau domāju, ka viņas vairāk nav.''

"Es Jums parādīšu kur atrodas Amēlijas jaunā palāta" māsiņa ierosināja
Mēs gājām tālāk pa gaiteni pāris reizes nogriezāmies un bijām klāt.
"Vai viņai ir kļuvis labāk?"
"Jā, es pieļauju, ka vairs nav ilgs laiks jāgaida,' kad beidzot viņa modīsies" māsiņa paskaidroja
"Prieks to dzirdēt" Es pasmaidīju.

Es iegāju iekšā palātā. Šis pats skats pavērās manā priekšā viņa guļ un nekustīgi, es apsēdos uz krēsla pie Amēlijas gultas un satvēru viņas roku. Ak viņa ir tik skaista kad guļ. Es pieliku roku viņas matu cirtām. Lūdzu pamosties mīļā, man ar tevi jārunā.

Es piecēlos kājās un nostājos pie loga. Ārā spīdēja spoža saule. Amēlij lūdzu pamosties, ārā ir vasara tu nedrīksti to palaist garām.

Vēl brīdi uzkavējos un tad devos uz veikalu.

Tikmēr mana mamma jau atradās lidostā, lai sagaidītu Markuz. Kad Markuz ieradās viņa pateica viņam, ka pirms došanās mājās viņiem ir jāaizbrauc uz slimnīcu apskatīt kādu meiteni.

Markuz piekrita un viņi aizbrauca uz slimnīcu. Keita ar Markuzu ieradās slimnīcā. Viņi piegāja pie reģistratūras.

''Kā jūtas Amēlija?''

''Viņai ir daudz labāk'' atbildēja māsiņa

Markuz ar Keitu devās uz Amēlijas palātu.

Viņi atvēra durvis un tur bija māsiņa.

Viņi piegāja pie Amēlijas gultas.

Šī meitene ir skaista. Kā gribētos viņai pieskarties un ne tikai.

Pēc brīža Keitai izvanījās telefons.

''Markuz? Man tagad jābrauc, bet es pazvanīšu, lai tev atbrauc pakaļ''

''Ok''

Keita izgāja no palātas, bet Markuz palika pie Amēlijas.

Viņš negaidot paņēma savu roku un iebāza to aiz viņas krūštura. Viņš iegrābās viņas krūtīs. Viņš sāka elsot aiz uzbudinājuma. Viņš paņēma otru roku un iebāza viņas kājstarpē. Viņš nespēja turēties pretī kārdinājumam ielikt tur roku neskatoties uz viņas stāvokli.

Viņš izņēma roku no kājstarpes un atgriezās pie krūtīm.

Pēkšņi ienāca Džeims.

''Novāc rokas no viņas, viņa ir mana vai arī es tev seju izārdīšu'' Džeims ieraugot notiekošo nikni sauca

''Nu panāc šurp vārguli, ko tu man spēsi izdarīt?'' Markuz aizkaitināts teica un piecēlās kājās.

Džeims piegāja pie Markuza un iesita viņam. Markuz sāka sist pretī. Viņi sāka kauties.

Pēkšņi Amēlija sāka atgūties. Pēc brīža viņa teica ''Jūs stulbi esat? Ko Jūs darāt manā palātā un kas Jūs vispār esat.''

''Amēlij paldies dievam tu esi pamodusies.'' Džeims pieskrēja pie Amēlijas un noskūpstīja viņas roku.

''Mana skaistā princesīte'' Džeims teica

''Nepieskaries man. Es tevi pat nepazīstu. Kāda es tev vēl mīļā'' Amēlija neizpratnē teica.

''Pazūdiet abi tagad un tūlīt''