2081

Prologs

Bija pirmais janvāris. Valdīja netipiski laikapstākļi šīm ziemas mēnesim. Lija lietus, kas pasauli bija padarījis par drūmu, slapju, dubļainu vietu, kur neviens labprātīgi nevēlējās uzturēties. Bet vai tāda šī pasaule nebija kļuvusi jau sen? Tā bija kļuvusi tik pat neglīta kā mūsdienu sabiedrība, kas zaudējusi savu cilvēcību. Naivie sapņotāji bija izmiruši un to vietā dzimuši dzīvi alkstoši mežoņi, kas gatavi savām kailajām rokām ķerties pie tuvākā rīkles, lai gūtu pašlabumu sev.

2074. gads pienāca tik nemanāmi un klusi, ka neviens pat neiedomājās tam atvēlēt svētku dienu. Cilvēki, kas nemīl paši sevi, nav spējīgi uz ko tādu. Pasaulē, kurā vairs nav vietas cilvēcībai, laiku neskaita vien gaida brīdi, kad pienāks gals.

Saša bija dzimusi šajā nelīdzsvarotajā pasaulē, kas karājas mata galā līdz iznīcībai. Viņa bija radusi atrasties apakšā. Tur, kur nemitīgi jācīnās par savu izdzīvošanu, jādzenas pakaļ cerībai, kas ir tik pat niecīga kā iespēja kaut reiz mūžā redzēt sniegu.

Meitene bija radusi spēlēt nemitīgas paslēpes. Viņas dzīve sastāvēja no vienu vienīgu slēptuvju meklējumiem, jo ikviens bija gatavs uz pašu nežēlīgāko, drastiskāko rīcību. Ikviens bija gatavs ķerties pie trausla skuķa rīkles.

Saša atšķīrās no vienveidīgās masas. To labi apzinājās ikviens, kam bija kaut kripatiņa veselā saprāta un tieši tāpēc neviens labprātīgi nevēlējās atvēlēt skuķim vietu sava siltajā azotē. Desmit gadīgs bērns, kurš atšķiras ir bīstams ikvienam. Ja ne tagad, tad vēlāk, kad izaugs un apzināsies savu sūtību šajā nolādētajā pasaulē.

Šī nelīdzsvarotā pasaule sastāvēja no diviem slāņiem – augšas un apakšas. Pagrīdes un virsotnes un visi lieliski apzinājās, ka Saša nav piederīga nevienam no šiem slāņiem, bet vai kāds uzdrīkstējās viņai to bilst. Turēja muti un vēroja naivo bērnu cīņā par izdzīvošanu. Neviens arī necentās paklupināt. Varbūt tieši tāpēc Saša vel bija dzīva. Neviens nepieskaras, neaizskāra, necentās iespaidot un iznīcināt.

Trauslais bērna augums atkritumu maisu kaudzē gulēja klusi un nekaitīgi. Miegs bija atļāvis pārbiedētajam prātam atpūtu. Pasaulē, kur atpūtai nebija laika, viņa to bija ieguvusi. Bet varbūt acis, kas rūpīgi vēro bez apstājas redzēja arī miegā un varbūt prāts paredzēja, ka šodien drīkst ļauties. Ļauties ilgi gaidītai atslodzei.

Lietus lāses sitās pret nojumes skārda jumtu, bet Saša bija pateicīga, ka ne pret viņas miesu. Sala pat miegā un bija mitrs, smirdēja pēc pelējuma un vecuma, bet viņa bija pateicīga par visu. Tas bija labāk nekā gulēt peļķē vai uz asfalta, vai kāda pretīga pretekļa rokās. Saša bija pateicīga, ka neviens nekliedza un nedzina prom no savas abstraktās pajumtes. Nabaga bērns, kurš piedzimis pasaulē, kas nav pelnījusi viņu. Nabaga Saša, kas grimst līdz ar to.

Drīz ausīs jauns rīts. Jauna diena, kas nozīmēja jaunu cīņu par izdzīvošanu.