2081

16.

Saša notrauc no miklajiem vaigiem asaras. Tās nodevīgi ripo lejup, atstājot slapjas slieces uz sejas. Sarkanus, nodevīgus nospiedumus zem viņas asaru pilnajām acīm. Meitene ieņem neērtu pozu uz zemes. Divi asi akmeņi skrāpē kailos ceļus, bet viņa pacieš sāpes. Sāpes liek just. Tas ir labi, jo tās pierāda, ka tu neesi truls, nedzīvs akmens bez jūtām un ciešanām.

Vai tiešām Saša bija ļāvusi Pērtam pieskarties. Pieskarties tā, kā viņa nebija ļāvusi nevienam citam. Tas viņu parādīja vāju. Nu viņa kāda acīs kļūs par viegli ievainojamu upuri, kas jāaizsarga. Jānosarga gluži tik pat ļoti kā paša dzīvība. Viņa to negribēja. Saša vienmēr ir cīnījusies pašas spēkiem un šī doma, ka tu esi vāja, bija tik pat stindzinoši baisa kā nāve.

Tajā brīdī vēderā bija iemetinājies skudru bars. Tās ložņāja, cirta savas mazās kājiņas viņas miesā un kairināja, pievilka neiepazītas sajūtas. Tās centās panākt, lai Saša zaudē prātu un savaldīšanos. Lai viņa izvēlas just, ko vairāk par sāpēm un nebeidzamām ciešanām. Tās uzstāja, ka jāļauj pielaist sev tuvāk... Bet prāts bija stiprāks. Saprāts teica, ka jābēg. Un nu Saša bija vislielākā gļēvule, ko viņa pazina. Gļēvule, kas slēpās no Pērta skatiena gluži kā no indes vai ļaunuma alkstošas rokas.

Varbūt bija laiks aizbēgt ne tikai no tā, bet arī no viņu dzīvēm. Bez nekādām grūtībām. Pamest visu, kas iegūts un agri vai vēlu tiktu zaudēts – savu naudas, emocijas, sarunas biedrus, drošību, māju, kur patverties no aukstuma, briesmām, velmes atgriezties un pašai no sevis.

Saša piespiež sev piecelties, aplūkot apkārtni. Ļauj miglainajam skatienam visu novērtēt. Ar to nepietiek, lai pamanītu ēnu, kas no tumša smacīgā stūra gaida brīdi, kad varēs izlīst no kakta. Sekot, viņas trauslajam, ogļu melnajiem matiem ieskautajam stāvam, kas piespiež sev spert greizus, ļodzīgus soļus uz priekšu. Viņa, pati vel neapzinoties, ir kļuvusi par viegli ievainojamu mērķi. Mērķi, kas vairs necenšas rūpīgi sargāties no visa, kas šķiet draudīgs un bīstams. Viņa kļūst par medījumu, kas ir tik pat viegli noķerams, kā paša pirkstu gali.

....

''Ko nozīmē es viņu pazaudēju?'' Trojs iecērt savus nagus plaukstās, saspiež tās stingros kulakos un valda velmi mesties uzbrukumā. Šķiet pa vīrieša nāsīm šļācas dūmi. Viņš izstaro tumšas, bīstamas dusmas. Pērts nekad nav redzējis viņu tik niknu. Tieši tāpēc izvēlas klusēt. Nebūtu labi piemest ogli. Tā liktu eksplodēt un zaudēt to nelielo savaldīšanos, kas tur Troju pie pilna prāta.

''Tu reizēm esi muļķis, meties pakaļ skuķim kā tāds paklausīgs krancis. Dari visu, ko viņa liek. Reizēm man šķiet, ka tev nav pašam savas galvas. Vai tiešām neesi sapratis, ka viņa pievelk nepatikšanās? Laikam, ka nē, tu izvēlies palīdzēt iekļūt jaunās.''

Pērta plaukstas dreb un skatiens nodevīgi ceļo pa putekļaino galda virsmu.

''Runā,'' Trojs uzķērc vel pēdējo reizi un tad, savaldot dusmas, bezpalīdzīgi atkrīt dīvānā. Drīz viņš vienkārši vairs nespēs. Un kas tad rūpēsies par pārgalvīgākajiem, stūrgalvīgajiem ''bērniem?''

...

Kāds saķer meiteni no mugurpuses. Pirms viņa spēj kliegt, priekšā mutei tiek piespiesta liela un smaga plauksta. Tā spiežas klāt tik stipri, ka sāk trūkt elpas. Tā smacē. Liek kaklā skrāpēties bezpalīdzībai.

Saša cenšas spert ar kājām, sist ar rokām, skrāpēt ar nagiem, izrauties no važām, bet sagūstītājs nejūt neko. Viņš nekustas. Viņš ir stingrs kā akmens un nekas nelīdz, lai tvēriens kļūdu kaut nedaudz vājāks.

Pirms Saša aptver, kas notiek plaukstu nomaina slapja, smirdoša lupata. Tā smako pēc pelējuma un kaut kā asa, dedzinoša, spēcīga, kas cērtas nāsīs. Lupata ož pēc nepatikšanām un sāpēm. Saša nekad nav domājusi, ka tās izdala tādu smaku.

Galva sagriežas karuselis no neskaidrajām domām. Gribas domāt, bet lupata un tās smaka aptur. Plakstiņi paliek slābanāki. Ķermenis vairs necenšas izrauties. Tumsa ieslīd plakstiņos un sargājoši apņem prātu, kaut uz brīdi, ļauj atpūsties no gaidāmā un jau piedzīvotā. Tumsa nekad nav šķitusi tik viegla.