2081

17.

Vai pasaule bija iekārtota vieta vien pašiem stiprākajiem un pārējos, kas nespēja pastāvēt un turēties līdzi, noslaucīja no zemes virsas, atstājot vien niecīgus pēdu nospiedumus, kas palika citu acīm nesaredzami? Vai cilvēkam vairs nebija nekādu izredžu pastāvēt, neesot piesaitētam klāt nemitīgajām briesmām, kas ieskāva no visām pusēm? Vai cilvēki zaudēt cilvēcību bija izvēlējušies paši, vai arī kāds to bija uzspiedis, liekot kļūt par gaudojošiem, dzīves alkstošiem zvēriem? Vai vispār vairs varēja dzīvot, ne tikai izdzīvot?

Saša vēlējās atvērt plakstiņus, bet kaut kas smags, smirdošs un slapjš neļāva to izdarīt. Kāds bija aptinis ap viņas acīm smakojošu lupatu, kas oda pēc sastāvējušās ūdens, veca tepiķa un pelējuma.

Meitene vēlējās noraut to no acīm, bet plaukstas palika nekustīgas, cieši guļot uz cietā krēsla malām. Viņa juta, kā pie vecajām rētām pievienojās jaunas. Virves skrāpēja ne tikai rokas, bet arī pēdas. Ķermeni bija pārņēmusi tirpoņa.

Kailā miesa nodrebēja. Nodrebēja arī apģērbtā. Aukstums bija neciešamāks par sāpēm, kas apņēma plaukstas un pēdas. Kas apņēma viņas pulsējošo miesu un prātu. Prātā peldēja baisas domas. Domas par to, cik nāve atkal bija tuvu. Tā pūta savu smacīgo elpu viņas pakausī. Melnajās matu šķipsnās. Skūpstīja tās un glāstīja viņas nomelnējušo dvēseli, gaidot brīdi, kad, beidzot, varēs sagrābt savās plaukstās un aizvilkt prom.

Viņa sajuta klātbūtni. Ne tikai nāves, bet dzīva cilvēka klātbūtni. Drīzāk jau nezvēra. Nezvērs bija viņu sagūstījis. Brīnumainā kārtā viņa nejuta bailes no tā, kas bija viņu piesējis pie krēsla. Drīzāk jau bailes no tā, ka vairs nekad neredzēs Troju un Pērtu. Bija muļķīgi iedomāties, ka viņa tik vienkārši spēs aiziet no viņiem. Tikai tagad, meitene spēja sagaršot, cik patiesībā bija laimīga, atrodoties viņu tuvumā.

Viņš iepūta savu smirdošo elpu Sašas sejā. Raupji pirksti pieskaras viņas sejai. Saša sarāvās. Viņa saspieda savus pirkstus ciešās dūrēs. Iecirta nagus savā miesā. Neziņa, kas gaidāms, bija neciešamāka par pretīgajiem pieskārieniem.

Nezvērs norāva lupatu no meitenes acīm. Viņa nespēja pavērt plakstiņus. Bija bail ieraudzīt tā nelieša seju. Kopā ar lupatu viņš bija savācis arī pāris matu šķipsnas un viņas nelielo drosmes pikucīti.

Viņš iesmējās. Smiekli griezīgi iecirtās Sašas ausīs.

Saša sajutās kā drebelīgs trusis, kas iespiests stūri starp augstu un ledainu sienu, un vilka asajiem nagiem, nāvīgajiem ilkņiem: ''Padomā labi, kādas spēlītes tu izvēlies spēlēt. Vari sadarboties vai mirst, to, kas mums vajadzīgs atradīsim paši saviem spēkiem.''

Saša norija siekalas. Viņa padevās un pavēra acis. Pustumsa spēlējās ar viņas prātu. Cilvēka stāvs šķita izplūdis: ''Es zinu, ka tu savāci mana drauga mantu.''

Iestājās ledains klusums. Viņš gaida atbildi, bet Saša vien vērās nezvēra tumšajā mugurā.

''Palīdzēšu atcerēties,'' viņš sper soli uz priekšu, zem smagajām pēdām nošņirkst stikla lauskas, ''Ģitāra grab. Tu iebāz roku. Iekšā daudz zaļu... tu saproti, ka tā ir nauda. Es zinu, ka sajuties liela un varena, bet tagad... Kā tu jūties tagad?''

Viņš piesit pēdu pie zemes. Norīb sienas un griesti.

''Man nav...'' Saša izspiež caur lūpām. Tas skan pārāk drebulīgi un neskaidri, bet nezvēra ausis sasniedz.

Viņa gailošās acis iespiežas Sašas sejā. Skatiens svilina kā liesmu mēles: ''Nemuldi, mēs atradām ģitāru, tukšu!''

Pēkšņi vārdi nesaprotami birs pār meitenes drebošajām lūpām: ''Man nav, atņēma, nozaga, aptīrīja... tagad...tagad es esmu pilnīgi tukšā. Man nekā nav. Nav nekā.''

Viņš ieķērcas: ''Nemelo, stulbais skuķi."

Nezvērs pieliecas pie Sašas. Iespiež savus asos nagus viņas plaukstās. Tie spiežas ar vien dziļāk un dziļā, bet meitene pat nenoraustas. Viņa zina, ka sāpēs vel vairāk. Daudz vairāk, ja neatdos to, ko viņi prasa. Šādi nezvēri nepadevās.

''Labi, nu labi, ļaušu tev padomāt līdz rītam,'' viņš atlaiž meitenes plaukstas. Smagi soļi liek norībēt sienām. Saša dzird nošņirkstam atslēgas. Iegaudojas eņģes. Divas niknas balsis nesaprotamā valodā. Nezvērs vel pēdējo reiz ierunājas: ''Apdomājies labi, ko izvēlies.''

Durvis aizcērtas.

...

Kāds izmisīgi dauzās gar durvīm. Izmisīgi sit savu dūres, skrāpējas ar nagiem. Šķiet gatavs izlauzt savus pirkstus, lai tik tiktu sadzirdēts. Lai iekļūtu tumšajā mājā. Lai pateiktu to, kas niez uz mēles.

Pērts metas lejā pa trepēm. Aizķēries un paklupis, viņš atkal pieslejas kājās. Viņa prātā peld tikai viens vienīgs vārds. SAŠA. Viņa ir atgriezusies. Varbūt viņai draud briesmas, bet Pērts kavējas un kustās kā gliemezis.

Pērta pirksti drebelīgi taustās gar durvīm. Tie nespēj uziet atslēgu. Vien durvju dēļus. Kad beidzot, tā ieguļas plaukstā viņš to izmisīgi cenšas iedabūt atslēgu caurumā. Atslēga pagriežas. Nedomājot, Pērts atrauj vaļā durvis, lai sastaptos... Tā nav Saša.

''Penelope,'' Pērts ir pārsteigts, ''Ko tu šeit dari?"

Meitene metas ap puiša kaklu. Ievelk viņu ciešā tvērienā. Viņa samitrina zēna kreklu ar savām sāļajām asarām. Piespiedusies cieši pie puiša, viņa izgrūž klusu un gandrīz nedzirdamu: ''Es zinu, kur ir Saša.''