2081

7.

Saša bija apburta. Viņa lūkojās debesskrāpju smailēs, kas stiepās pretim mākoņiem, kur nozuda cilvēku skatieniem. Saules stari rotaļājās ar stiklotajām debesskrāpju sienām. Pasaulē atspīdēja miljoniem saules staru. Tas bija skaisti. Bet tikai un vienīgi Saša spēja to ieraudzīt.

Cilvēki bija steidzīgi, pārņemti ar sevi un vien sev zināmiem pienākumiem. Tie steidzās pa bruģēto ietvi, laužot sev ceļu starp citu cilvēku veidotiem pūļiem, kas apņēma nevainojami tīrās ielas.

Auto taures un riepu kaucieni pret asfaltu likās šeit tik pierasta lieta, bet Sašas ausīm kā nāvīgs brīdinājums. It kā mudinātu piesargāties no strauji uzglūnošajām briesmām. Spodras automašīnas traucās pa plašajām ielām, veidoja sastrēgumus un to šoferi dauzīja stūres.

Šeit cilvēki šķita īgni. Pārāk neapmierināti ar dzīvi. Viņi bija tīri, pabaroti, izlutināti, bet tik un tā īgni. Saša to nesaprata. Kā cilvēki, kam ir viss, ir spējīgi dusmoties? Vai tiešām tie nespēja priecāties? Saša, kas tik bieži bija nāves briesmās, spēja priecāties par katru iespēju ievilt plaušās kārtīgu gaisa malku un piebildīt vēderu samazgām. Viņa bija laimīga par niekiem. Par dzīves sīkumiem, kas šeit dzīvojošajiem šķistu nesaprotami. šejienieši bija nelaimīgi. To sejas atspoguļoja dusmas, nogurumu, riebumu, lai gan nebija iemeslu tam. Izlutinātie, netaisnīgie virsotnes iemītnieki, kas nemāk novērtēt tiem doti dzīvi.

''Pie velna Saša kustini savu pakaļu.'' Trojs bija nikns. Viņš lieliski šeit iederējās. Kaut ārējais izskats par to neliecināja. Viņš iederējās ar savām šī brīža emocijām un vienmēr tik biedējošo raksturu.

Pērts izlēca uz baltās, vienveidīgās masas kā tāda spīdoša monēta atkritumu urnā. Viņš šķita pārāk līksms. Pārāk uzjautrināts un paviršs. Pārāk gaišs šai drūmajai vietai. JĀ, virsotne bija drūma, kaut ārēji par to nekas neliecināja.

Saša spēra soli puišu virzienā, bet jau nākošajā brīdī tika smagi pagrūsta. Viņa uz brīdi bija zaudējusi savu modrību. Kāda neliela auguma, blonda meitene bija viņu pagrūdusi, traucoties garām. Kaut ārējais izskats bija maldīgs, skuķim bija spēks un pietiekoši daudz nekaunības. Tik tipiski virsotnes ļaudīm.

Saša noskatījās, kā bērnu bars, ar kuru kopā blondā meitene bija skrējusi, attālinās no viņas izbiedētā stāva. Saša noskatījās kā viņi steidzās pa bruģi, laužot sev ceļu caur steidzīgajiem ļaudīm. Tie likās laimīgi. Pārāk naivi, nesamāksloti un brīvi. Varbūt tomēr šeit nebija nemaz tik slikti. Viņa pārlaida skatienu pārējo ļaužu drūmajiem ģīmjiem. Tajos neatspoguļojās nekas no prieka un naivas laimes. Varbūt tikai tad, ja esi bērns.

Un pēkšņi Saša sailgojās pēc bērnības. Bet ne jau savas, jo tā bija mocību un pārbaudījumu pilna. Pēc virsotnē dzīvojoša cilvēkbērna bērnības, kad tev ne par ko nav jāsatraucas. Pēc brīvības un akla naivuma. Pēc laimes.

''Nesasapņojies laiks atvērt tev acis.'' Trojs parāva meiteni aiz rokas. Pārāk negaidīti un spēcīgi, liekot Sašai paklupt aiz savām kājām. Viņa knapi noturēja līdzsvaru. Niknumā savilka savas plaukstas dūrēs un sarauca pieri dusmu krunkās. Un nu arī viņa lieliski iederējās starp virsotnes ļaudīm.