2081

11.

Pērts noraudzījās kā Saša pazūd aiz ēkas stūra. Meitene bija nolīdusi pa sarūsējušajām ugunsdzēsēja kāpnēm un devusies vien sev zināmā virzienā. Patiesībā jau meitene pati nezināja, kur iet. Viņa vienkārši gāja. Reizēm bija labi vienkārši iet un nedomāt. Neklausīt savai galvai, bet sirdij.

''Tev tā meitene patīk,'' Penelope ierunājās, pārtraucot ieilgušo klusumu uz jumta. Viņa bija nosēdējusi savā vietā un noraudzījusies izrādi, kas norisinājās acu priekšā vel pirms pāris mirkļiem.

Tagad arī Pērtam bija velme pamest jumtu un pievienoties Sašai bezjēdzīgajā pastaigā. Savācot sevi rokās, pavisam savaldīgi viņš atrauca skaidru: ''Nē.''

''Nu tev jau zināms labāk,'' Penelope iesmējās. Meitene pieslējās kājās uzlūkoja Pērtu ar savu vizinošo skatienu un devās uz lūku par kuru viņi visi bija ielīduši.

Reizēm meitene bija kaitinoša un Pērts vēlējās kaut būtu viņu pametis tur no kurienes izglāba. Vismaz tad nebūtu jāklausās vel viena vīziņa vāvuļošanā. Viņam lieliski pietika ar Troja reizēm tik ļaunajiem komentāriem un kaitinošajiem spriedumiem.

Pērtam, taču Saša nepatika. Meitene bija pārāk kaitinoša. Neparedzama. Neizprotama. Viņa nekad neteica, ko domāja un vienmēr ieturēja distanci. Saša bija stūrgalvīga un bezgala spītīga. Viņa bija savāda. Dīvaina. Neparasta. Viņa bija Saša. Meitene kurai neviens nespēja līdzināties. Meitene, kas Pērtu tik ļoti kaitināja, bet tik pat ļoti piesaistīja. Pievilka. Reizēm apbūra, bet tik un tā kaitināja. Pērtam nepavisam Saša nepatika. Nu labi varbūt pavisam nedaudz patika. Bet pavisam nedaudz. Tikai un vienīgi kā cilvēks. Varbūt arī viņš meloja pats sev.

''Pērts! Saša! Laiks doties!'' Trojs kliedza no trepju apakšas.

''Te esmu tikai es.'' Pērts atkliedza.

''Tad sadabū to skuķi rokās. Es ilgi negaidīšu.''

Pērts pārslīdēja pār jumta malu. Ugunsdzēsēju kāpnes ļodzījās. Mirkli pat šķita, ka tās kritīs, paraujot zēnu sev līdzi. Tas noteikti sāpētu.

Zoles šņirkstēja pret asfaltu. Izbojājot klusumu, kas bija apņēmis klusās un izpostītās ielas. Viņš devās tur, kur nozudusi bija meitene. Uz asfalta gulēja beigta žurka. Parasti Pērts apstājās lai tās nopētītu, bet šoreiz viņš negaidīja. Šobrīd bija jāatrod Saša. Pēc tam būs laiks pētīt miroņus, ja vien Trojs neizdomās puisi pašu par tādu pataisīt. Diez Trojs būtu spējīgs uz slepkavību?

...

Viņš viņu atrada. Kādā nelielā Šķērsielā aiz sagāztas atkritumu tvertnes. Sakņupušu uz zemes ar pietūkušām acīm un asaru notrieptiem vaigiem. Pērts nebūtu meiteni atradis, ja nebūtu sadzirdējis klusus šņukstus.

''Kāpēc tu raudi?'' tas bija pirmais, kas izšāvās pār lūpām. Reizēm Pērts pats nesaprata, cik liels idiots spēja būt.

''Es neraudu,'' Saša atrauca. Meitene notraucu plaukstu gar slapjajiem vaigiem. Viņa uzlūkoja Pērtu. Izspieda uz lūpām samākslotu smaidu. Norija velmi raudāt. Saša jau nu noteikti neatļaus nevienam redzēt viņu salauztu, lai arī cik briesmīga mele bija.

''Tu pati sevi nodevi ar to muļķīgo smaidu. Tu nekad nesmaidi. Kāpēc tu raudāji?'' Varbūt Pērts bija idiots, bet atbildi vēlējās saņemt tik un tā. Pērts nekad nerunāja aplinkus. Viņš cirta to, kas gulēja uz mēles gala un nekad nenožēloja pateikto. Kāda jēga, ja būs pelnījis dabūt pa degunu - dabūs. Pāris reizes tas jau bija noticis. Tas sāpēja ellīgi, bet nekad tik pietiekoši, lai nožēlotu pateikto.

''Kāda tev daļa?'' Saša pietraucās kājās. Viņa saslēja savu degungalu gaisā un devās garām Pērtam. Viņš parāva meiteni aiz rokas. Tas sāpēja. Asaras no jauna izlauzās no acīm. Šobrīd Saša bija pārāk viegli saraudināma. Viņa nekad nebija bijusi tik viegli ievainojama. Trojs, pašam nenojaušot, bija atplēsis vaļā pāris jaunas brūces. Kādēļ viņam bija jāatnes tā nolādētā fotogrāfija ar mammu? Kur vispār viņš to bija dabūjis? Un kā zināja, ka tā Sašai kaut ko nozīmēs?

''Piedod,'' Pērts atlaida meitenes roku, ''Es negribēju, lai tu atkal raudi.''

Lai cik ļoti Saša pūlētos, asaras bija neiespējami apslāpēt. Tās tecēja pašas no sevis. Neapturami. Kā negants nepastādināms ūdenskritums.

Pērts ievilka meiteni ciešā apskāvienā. Ļāva kreklam izmirkt asarām. Glāstīja viņas matus un klausījās meitenes šņukstos. Tas bija sasodīti grūti. Un pats dīvainākais Saša neatrāvās. Viņa ļāva puisim pieskarties. Ļāvās tam, kam nekad nebija ļāvusies. Reizēm tas, kas tev riebās visvairāk, bija nepieciešams.

''Ir negodīgi, kad tu raudi, tad kad citi smejas,'' gar zēna vaigu notecēja vientuļa asara. Vai bija nepieciešama vel skaidrāka norāde, ka Pērtam Saša patika.