2081

3.

Saša pavēra plakstiņus. Acīs iecirtās spožā saules gaisma. Viņa tās aizvēra.

Pa ilgiem laikiem spīdēja saule. Kāpēc tad bija tik auksti? Pat siltais džemperis neglāba. Sāpēja galva. Kaut kas dūrās mugurā. Nevarēja just vienu roku. Tā nekustīgi gulēja uz zemes un bija iekrāsojusies zila. Uz pieres un vaiga bija sarecējušas asinis.

Sāpes bija neciešamas. Kas bija noticis? Atmiņā lēnām atausa ainas no nakts. Atriebību alkstošā Arta un viņas pakalpiņa pretīgie ģīmi.

Viņa pavēra plakstiņus atkal. Nebija vērts lūkoties uz tik pretīgiem cilvēkiem.

Dzīvot gribējās ļoti, bet sāpes bija neciešamas un ķermenis kā piekaltis zemei. It kā kāds, ar visu spēku, spiestu uz leju un neļautu kustēties.

Saša bija radusi būt viena, bet šodien viņa vēlējās kaut būtu vismaz kāds, kurš uztrauktos. Kāds kurš palīdzētu, neprasot neko pretim. Kāds, kura siltajā azotē patverties un aizmirst par to, cik pasaule ir ļauna, cik dzīve ir neciešama.

Kaut viņa nekad nebūtu piedzimusi. Kaut māte nebūtu pakārusies, kaut viņa pazītu savu tēvu. Kaut nebūtu jādzīvo uz ielas. Kaut dzīve būtu nedaudz gaišāka. Kaut pasaule būtu skaistāka. Kaut nebūtu jāuzmana katrs solis ko sper. Kaut, kaut varētu izvēlēties savu dzīvi. Kaut būtu vara, lai pārvērstu pasauli par daudz patīkamāku vietu.

Uznāca bezspēks. Tik liels, ka plakstiņi lipa ciet paši. Varbūt būs labāk, ja varētu iemigs un vairs nekad nepamosties. Tā pat nebija vērts tērēt savu laiku. Vienīgā alga bija samazgas. Viņa aizmiga, miegā bez sapņiem.

...

Attāli bija dzirdamas divas balsis. Kāds strīdējās ar kādu citu. It kā nespētu sadalīt mantu. Saša klausījās balsīs gluži kā glābiņā no mūžīgām postažām. Tās vilka pie sevis aicināja pievienoties, kaut pašas neapzinājās.

Meitenes plakstiņi pavērās. Skatiens bija miglains un neskaidrs. Pasaule bija saplūdusi vienā, milzīgā, neatšķetināmā masā.

''Pamodās,'' balss vairs nešķita tāla. Tā skanēja te pat. Tā nešķita ļauna un bīstama. Drīzāk līksma un iedrošinoša.

''Tu mani dzirdi?'' kāds vicināja savu roku gar Sašas seju. Sašas prāts to neatšķīra no pārējās attēla. Tas vel aizvien bija saplūdis kopā.

''Ļauj viņai atgūties,'' teica kāds cits. Šoreiz balss šķita baisāka. Stingrāka, nosvērtāka, brīdinoša.

Saša aizvēra plakstiņus. Tad atkal tos pavēra. Bilde kļuva daudz saprotamāka. Lai gan vel aiz vien miglaina. Tagad viņa spēja atšķirt seju. Trīs, nē, divas pelēcīgas acis. Smaidā savilktas lūpas. Sejas panti bija bērnišķīgi, pārāk naivi šai pasaulei.

''Tak paej malā, Pērt!'' kāds uzstājīgi ierunājās. Puiša seja attālinājās. Saša palika veroties putekļainos griestos. Uz tiem bija pleķi. Mitruma un pelējuma atstāti pleķi.

Sašas prātu piemeklēja apskaidrība. Viņa vairs negulēja uz ielas. Kāds bija meiteni pārvietojis. Kur viņa atradās? Kas bija šie cilvēki? Vai būtu jābaidās?

Panika kāpa augumā, bet viņa nespēja pakustēties. Pār lūpām nāca vien saraustītas skaņas. Mute bija izkaltusi.

''Mierīgi,'' virs viņas guļošā ķermeņa parādījās rupjākās balss īpašnieks. Divas ogļu melnas acis, šaurā līnijā savilktas lūpas. Melnie mati spurojās uz visām pusēm un aizsedza pusi bālās sejas. Vīrietis šķita redzēts. Kāds attāls, sen neredzēts tēls no bērnības murgiem.

''Tev jāpaguļ,'' vīrietis ierunājās nosvērti un mierīgi. Kaut kas ass iedūrās meitenes rokā. Kas auksts sāka plūst pa vēnu. Prāts atkal atteicās sadarboties. Sāka nākt miegs un plakstiņi pavisam nemanāmi aizslīdēja.