2081

13.

Sašas augums rupji tiek nogrūsts pie zemes. Meitene sāpēs iekunkstas, bet sāpju vaidus slāpē grīda, kurai klāt piespiesta meitenes seja. Kaut viņa varētu lūkoties šo pretekļu sejās, ne tumsā. Tikai gļēvie liek saviem upuriem aizgriezties pirms nogalina.

Penelope ieķeras tēva rokā. Nagi iecērtas vīrieša kailajā miesā un šņuksti, kas laužas brīvībā, liek vārdiem izklausīties nesaprotamiem, bet pat ar šņukstiem Saša spēj sazīmēt Penelopes lūgumu: ''Lūdzu tēti, padomā, ko tu dari. Viņi izglāba mani un tu atmaksā lejot viņu asinis.''

Bet vīrietis izliekas tos nedzirdam un savā zemajā, ledus aukstajā balsī noskalda savu pavēli: ''Aizvediet viņu!''

Penelope ar varu tiek izvilka no telpas. Henrija rokās paliek meitenes aso nagu atstātās pēdas, bet šķiet viņš tās nejūt. Vai tiešām viņam neko nenozīmē paša bērns?

Vīrieša ledus aukstais ģīmis veras Sašā, gluži tā pat kā pašapmierinātā Arta, kas sakrustojusi rokas vēro viņas iesākto izrādi.

Auksts stobrs tiek piespiest pie Sašas deniņiem. Viņa aiztur saraustīto. Saša vel nekad nav jutusies tik bezspēcīga. Ierocis noklakšķ. Šāvējs gatavojās izšaut. Un Saša lūdzās kaut tas būtu ātri un nesāpīgi. Kaut nāve viņu paņemtu uzreiz.

''Stāt,'' Troja ķērciens liek šāvējam satrūkties un viņa rokai sakustēties. Lode ietriecas sienā. Skaņa ir tik neciešam, ka vairums telpā esošo aizspiež savas ausis. Saša klusībā pasakās savam glābējam.

''Es atteikšos no samaksas, ja atstāsiet viņu dzīvu,'' Troja balss šķiet peldam tālu gaisā. Saša dzird vien savu saraustīto elpu un sirdspukstus, kas sitas krūtīs nežēlīgi strauji. Šķiet uz brīdi Saša zaudē samaņu un kad attopas ieroča stobrs atkal guļ cieši pie meitenes galvas.

''Nē,'' Pērts izmisīgi iekliedzas, saņemot savā virzienā naidpilnus skatienus. Viņš metas virsū vīrietim, bet kāds saķer viņu no muguras. Troja rokas stingri tur zēna vidukli. Spirināšanās ir bezjēdzīga. Pērts vel nav gatavs zaudēt Sašu. Viņš nu pat ir sācis viņu izprast, bet viens nepateicīgs tipiņš ir gatavojas pret grīdu izšķaidīt meitenes smadzenes. Vismaz būtu šāvis pats: ''Laid mani vaļā.''

Troja lūpas pie Pērta auss nočukst: ''Šādi tu neko nepanāksi. Ļauj strādāt man.'' Viņš atbrīvo Pērtu, kas bezspēcīgi noslīd uz grīdas raugoties uz Sašu ar izmisīgu skatienu.

''Aprunāsimies, zem četrām acīm, vismaz to es esmu pelnījis,'' Trojs izaicinoši paveras Henrijā, kurš iekārtojies krēslā tukšo vīna glāzi.

''Jums ir divas minūtes,'' Henrijs pieslejas kājās. Vīrietis streipuļodams dodas uz durvju pusi.

...

Šķiet ir pagājusi mūžība, kas Trojs ar Henriju atgriežas telpā. Henrijs šķiet saīdzis. Viņš uzmet garlaikotu skatienu Sašai, tad uzlūko savu meitu ar neizlēmīgu sejas izteiksmi. Arta blenž pretim un šķiet viņas skatiens ir spējīgs izdedzināt caurumu pat visbiezākajā mūrī. Visbeidzot vīrietis nopūšas un atslīdzis savā krēslā paziņo: ''Atbrīvojiet viņu!''

Uz brīdi iestājas kapa klusums un neizlēmība, bet tad sagūstītājs atbrīvo Sašu. Sašu apņem liels atvieglojums. Viņa pieraušas sēdus. griesti un sienas šķiet daudzskaistākas par grīdu uz, kuras vel tikko gulēts. Bet vel skaistāks liekas tas, ka viņa tūlīt tiks ārā. Prom no šīm piesmakušajām un grēcīgajām pazemes telpām. Prom no šo cilvēku pretīgajiem ģīmjiem.

''Ja ne tu, tad es pati,'' Arta nicinoši izgrūž caur lūpām un paveras Sašā ar dziļu riebumu. It kā tēvs būt atbrīvojis kādu bīstamu noziedznieku, ne Artas un viņas ganāmpulka mīļāko upuri.

Meitene apņēmīgi sāk soļot Sašas virziena. Viņa sagrābj vīna pudeli un triec to pret galdu. Šķidrums noklāj galda virsmu un grīdu. Lauskas tiek izkaisītas tumšajā telpā. Iestājas kapa klusums un neizpratne. Apjukuši skatieni šaudās no Saša uz Artu. No Artas uz Sašu.

Saša pietraucas kājās. Saplēstā pudele Artas rokās šķiet indīga. Drīzāk jau nāvējoša. Artas pretīgās rokas liek pudelei tādai būt.

Viņa metas garām savam gūstītājām. Sagriež pēdas uz stikla lauskām, bet neapstājas. Sāp, bet var sāpēt vel vairāk. Uzslīd uz galda un atkāpjas līdz tālākajam stūrim. Tas veiksmīgi tur meitenes niecīgo svaru. Arta apjukusi apcērtas uz papēža un metas Sašas virzienā. Saša nolec no galda un izslīd caur tā apakšu. Meitene triecas pretim Artas tuklajām kājām. Arta lempīgi sašūpojas un nosvempjas zemē. Pudeles paliekas izslīd no plaukstas un sašķīst sīkās druskās. Saša metas uz Artas zemē guloša ķermeņa, pirms meitene ir attapusies un izdarījusī gājienu pirmā.

Viņa atvēzējas un triec savu stingri savilkto dūri Artas sejā. Arta bezpalīdzīgi spirinās pie grīdas. Pirmo reiz visu šo gadu laikā meitenes ir mainītās lomās. Nav neviena pakalpiņa, kas labprātīgi mestos ķerstīt Sašu. Vien neskaitāmi vērotāji.

Cilvēki ir pārāk apjukuši, lai rīkotos. Vien glupi veras kautiņā. Sašas dūrēs, kas triecas artas neglītajā ģīmī. Viņa sāpes sten un vaid. Arta bez savas suņu fermas ir tik pat bezspēcīga kā jērs vilka asajos zobos. Viņa mirkst asinīs. Tās ir pārāk daudz, bet Saša negrasās apstāties. Viņu dzen uz priekšu, kas neparakstām. Iepriekš nesajusts. Nāvējošs.

Kāds parauj Sašas augumu pirms meitene ir nodarījusi neatgriezenisku postu. Diez vai Henrijs piedos to, ko Saša ir izdarījusi ar viņa meitu. Lai cik pretīgs viņš būtu, savus bērnus vīrietis mīl vairāk par visu uz pasaules. Henrija ledus aukstā balss liek Sašai sarauties vel pēdējo reizi: ''Pazūdiet pirms pārdomāju!''