2081

20.

Viņi stāvēja pussagruvušas ēkas priekšā. Tā šķita tik pamirusi, ka bija grūti iedomājama, ka aiz tumšajiem logiem, vēsajām istabām un grūstošajām sienām kāds varētu slēpties... Bet Trojs bija pārliecināts, ka Saša ir atrodama tieši šeit un viņiem ir jāpasteidzas, pirms tas spītīgais skuķis nav padarījis sev galu – viņa jau nebūs tā, kas piekāpsies un atklās to, ko gūstītāji no viņas vēlas dzirdēt vai redzēt.

''Redzi to logu,'' Trojs sagrābis nemierīgā Pērta zodu paceļ to. Otrā stāvā gandrīz nevienam logam nav saglabājušies veseli stikli, bet viens no tiem ir izsists pa visam: ''Mums tikai jātiek tur augšā.'' Trojs to pasaka tā it kā, tas būtu te pat deguna augstumā un viss, kas viņiem ir jāizdara ir jāielien iekšā.

''Kā?'' Pērts pārāk satraukti izgrūž uzlūkojis logu. Visa viņa āda pārklājas ar sīku zosādu, jo pirms sapratis, kas Trojam prātā, viņš saprot, ka jebkurā gadījumā sūtīts tiks viņš.

''Nerādi tik skābu ģīmi,'' Trojs uzsit pa zēna plecu, ''Ceru tu proti rāpties klintīs!''

Pērts smagi nopūšas, kamēr Trojs atver savu pārbāzto somu un sāk cītīgi pārskatīt tās saturu. Pērts jau ir paspējis iztēloties visus veidus, kā viņš var krist lejā, kad Trojs beidzot no somas, ko izvelk. Viņš pastiepj Pērta virzienā sudrabotu priekšmetu, tas šķiet smagāks nekā izskatās, tādēļ saņēmis to rokā Pērts gandrīz nomet lietu uz zemes. Viņš pārsteigts uzlūko Troju, kas raugās uz viņu ar uzticības pilnu skatienu.

''Revolveris,'' Pērts pārsteigti izgrūž, ''bet tu nekad to neizvelc no slēptuves.''

''Drošībai,'' Trojs noplāta plecus, ''lieto tikai tad, ja patiešām ir nepieciešams.''

''Bet tu pats?'' Pērts noreizējies ierunājās un uzlūko savu glābēju un pajumtes devēju. Trojs ir tas, kurš ir izglābis Pērta dzīvību, padarījis viņa dzīvi skaistāku un iemācījis dzīvot neko nenožēlojot.

''Ne jau es līdīšu tajā midzenī,'' Trojs pagrūž zēnu tuvāk sienai un uzlūko pirmo caurumu, kur Pērtam likt savu kāju.

...

Saša dzird tuvojamies soļus, viņas ķermenis vēlas sarauties sīciņš, sīciņš, bet spītība neļauj to darīt. Viņa iztaisno muguru un piespiežas tuvāk caurumam, kuru viņa cenšās padarīt, gana lielu, lai izkļūtu brīvībā.

Atskan atslēgu graboņa un balsu apmaiņa un tad ar skaļu čīkstoņu paveras durvis. Saša nespēj saskatīt druknā stāva seju, bet izdzirdot tā balsi satrūkstas: ''Varam beigt spēlītes, tagad tu man atklāsi, kur ir nauda, ja nē...'' ''Tu nevēlies dzirdēt, kas ar tevi notiks,'' vīrietis iesmejas un Saša uzreiz atpazīst šos smieklus. Tie pieder Penelopes un Artas nežēlīgajam un cietsirdīgajam tēvam.

Saša klusē, viņa ir apņēmusies to darīt, līdz pat kapa malai, lai arī cik sāpīgs ceļš būtu priekšā.

''Starp citu tavā māte bija tik pat spītīga un zini, kur tas viņu noveda, es ceru tu reizēm apciemo viņas kapavietu,'' vīrietis nosmīkņā, bet Sašas rokas pārklājas ar sīku zosādu un zobi ieklabas. Neviens, nekad nav pieminējis viņas māti, bet tad uzrodas šis pretīgais ģīmis un ņirgājas par viņu. Lai arī, cik sāpīgi būtu tas, ka mamma viņu ir atstājusi pilnīgi vienu, viņa nekad nevienam neļaus par viņu pateikt kaut pūš plestu vārdu, neveltot atpakaļ kādu repliku.

''Tad nogalini uzreiz, nemokies, es neko neteikšu, gluži kā viņa'' Saša aizver nogurušos plakstiņus. Pēdējais, ko meitene vēlas redzēt ir divas saniknotas un nāvīgi neglītas acis.

''Sacerējusies,'' vīrietis nosmīkņā, ''Es pagaidīšu tavu klēpju sunīti un gļēvo papiņu un tad tev neatliks nekas cits kā runāt.''

''Ko tu tur murgo, nevienam es nerūpu, neviens nenāks,'' Saša pie tā turas kā pēdējā salmiņa. Un viņa vairāk par visu cer, ka ne Pērts, ne Trojs nezin, kur viņa atrodas. Viņa nevēlas, lai arī viņi ciestu.

''Lai arī reizēm, ģimene sper kļūdainus soļus, kā mana dārgā Penelope, viņi nekad nepamet mūs vienus.''

''Mana ģimene ir mirusi, pats tikko teici.''

''Ak, dārgā, cik maz informēta tu man esi,'' briesmonis sper smagus soļus Sašas virzienā. Tā ķepna, pieskaras Sašas vaigam. Raupjie pirksti nobrauc gar to. Pretīgi. Saša spļauj. Siekalas piezemējas uz vīrieša apaviem. Viņš vien nosmīkņā un iepūš savu smakojošo elpu Sašas sejā.

''Ja tavs tēvs, nebūtu pametis jūs vienas, varbūt tā, kas pieskatītu tevi vel aiz vien būtu tava dārgā māmiņa. Ja tu vel neesi to aptvērusi, Trojs pameta virsotni, lai būtu kopā ar tavu muļķa māti un viss, kas no tā sanāca bija agra nāve tavai mātei un meita zagle, kurai viņš ir par gļēvu, lai atdzītos.''

...

Pērts ieveļas tukšajā istabā. Šķiet viņa kritienu dzird visa pasaule, bet visticamāk vien viņa paša ausis. Un pirms spēris kaut soli tālāk viņa galvā iešaujas Penelopes vārdi, kuriem beidzot viņš aptver nozīmi.

''Troj, tu esi kretīns,'' Pērts saspiež plauktas dūrēs. Viņš izglābs Sašu, ja jau, Trojs tās meitenes miesu uzskata vērtīgāku par Pērta dvēseli.