2081

6.

Trojs iespēra kārtējam akmenim. Tas ripoja uz priekšu un atsitās pret apgāzto atkritumu tvertni.

Nepateicīgais skuķis. Tu viņu izglāb, bet viņa spītējas pretim. Vajadzēja atstātu un nosprāgt. Vismaz tagad nebūtu jābojā nervi.

Trojs iecirta nagus savās plaukstās. Viņš nekad nespētu pamest bezpalīdzīgu bērnu vienu. Kas vispār bija iešāvies viņa prātā. Neskaitāmu bērnu viņš jau bija glābis. Cik no tiem skolojis un viņiem devis patvērumu? Un cik no viņiem bija izkūpējuši no Troja dzīves? Visi kā viens tiklīdz iespēja bēga prom, paši neapzinoties cik lielu kļūdu pieļauj. Vienīgi Pērts bija kā kārpa, kas pieaugusi pie pakaļas, no tās nebija viegli atbrīvoties. Vismaz kādam bija prāts, palikt ne mesties atkal iekšā briesmās.

Saša Troja redzes lokā bija jau ilgi. Jau kopš laikiem, kad viņas māte bērnu pameta pavisam vienu. Viņš sekoja ik katram solim, bet neiejaucās, jo meitene lieliski tika galā pati. Bet brīdī, kad to vajadzēja darīt, viņš novērsās un hops - Saša iekūlās briesmās. Pa mata tiesu no nāves. Trojs sev nepiedotu, ja ļautu meitenei nomirt.

Trojs uzlūkoja debesis. Saule bija tieši virs galvas. Drīz bija jātaisās uz pilsētu, bet ko iesākt ar skuķi. Bērns notīsies, tik līdz būs tāda iespēja un Pērts bija tik naivs, ka nespētu viņu aizturēt. Žēl, ka tik labsirdīgs zēns piedzimis tik nežēlīgā pasaulē. Šī pasaule nebija pelnījusi nevienu, kas mīlēja dzīvi, lai cik sasodīti nežēlīga tā būtu. Un, jā Pērts to mīlēja. Ne reizi nesūdzējās par to.

Pērts bija nolasāms vieglāk par vieglu. Viņš nekad neslēpa emocija, ja nu vienīgi bailes, tās centās maskēt aiz plata smaida. Viņš centās būt drosmīgs, bet tas nepadevās. Toties Trojs bija nocietinājis sevi no visām pusēm. Viņš neļāvās liekām emocijām, gluži tā pat, kā Saša, kas nemitīgi izlikās nejūtam. Bet, kad tu uzlūkoji viņu kārtīgāk – visas meitenes emocija lauzās ārā. Tās atspoguļojās katrā sejas pantā. Katrā kustība. Saša centās, bet viņai nesanāca. Viņai vel daudz bija jāmācas.

Kādēļ tad viņa nemācījās, ja Trojs deva tādu iespēju. Viņš skoloja Sašu par baltu velti, bet viņa spītējās un neklausījās.

...

Trojs apņēmīgi iesoļoja savā ierīkotajā grāmatu krātuvē. Pērts bija parūpējies, lai Saša sēdētu viņam blakus pie rakstām galda, bet tas bija viss. Viņa spītīgi vērās sev priekšā, izlikās Pērtā klausāmies. Pērts tam tiešām noticēja un dedzīgi lasīja stāstu, bet Trojam bija skaidrs uz reiz. Saša savas spītības dēļ nekad nepiekāpsies tam, ko neuzskata par pareizu.

''Bērni.'' Troja balss lika satrūkties, abiem pie galda sēdošajiem.

Viņš lēnām un apņēmīgi, ar augsti paceltu galvu, piesoļoja pie galda. Savilka savas lūpas šķība un izaicinošā smaidā. Tas bija neomulīgs un Saša uzreiz novēršas no vīrieša. Viņa pievēršas galda virsmai.

''Nu, ja tu atsakies apgūt šādas mācību metodes, mēģināsim, ko pavisam citu. Ceru gatava izpeldēt virspusē. Laiks iepazīt virsotni.''

Ik viens alka kaut reizi paviesoties virsotnē – vietā, kur tu dzīvoji, kā pats vēlējies. Saša arī vienmēr bija vēlējusies, izlauzties no pagrīdes. Nokļūt visu sapņu vietā. Tagad, kad Trojs skaļi paziņoja par saviem plāniem, tas šķita nepareizi un bīstami. It kā, ja viņa spers savu kāju tur, vairs nekad nespēs dzīvot, kā līdz šim. Vai tiešām Saša tam bija gatava? Bija tikai viens veids, kā to uzzināt.